Oranžā revolūcija bija ļoti savdabīga revolūcija, kas Ukrainā bija šķietami nepieciešama, lai notiktu kādas izmaiņas politikā. Līdz tam laikam esošais valdības
vadītājs Kučma, ieturēja kursu, kas bija vērsts vairāk uz zināmām vērtībām – tika realizēta politika, kurā izmantoja zināmas sociālisma metodes. Līdz ar to, sabiedrība manāmi sašķelās starp tem, kuri vēlējās pārmaiņas, un tiem, kuri vēlējās Ukrainu vest pretim ļoti ciešai sadarbībai ar Krieviju.
Glavenais opozīcijas spēks, bijušā premjerministra Juščenko “Mūsu Ukraina” bloks, sevī iekļāva ne tikai tradicionālo nacionāldemokrātisko opozīciju, bet
arī tos valsts politiķus, kuri bija noskaņoti pretēji Kučmas valdībai.
Starp lojālajiem Kučmas politiķiem, Viktors Janukovičs, kurš bija premjerministrs kopš 2002.g. novembra un Doņetskas grupas pārstāvis, kotējās sabiedrībā augstāk (galvenokārt viņa administratīvās pārvaldes dēļ). Viņa pagātne, it īpaši viņa 2 apcietinājumi, novājināja viņa pozīciju. Bet no Kučmas perspektīvas, tas tikai spodrināja Janukoviča tēlu, jo vājāks kandidāts varētu būt vieglāk kontrolējams.
Viscaur vēlēšanu kampaņai, Kučmas administrācija darīja visu iespējamo, lai
nepieļautu Juščenko uzvaru vēlēšanās. Viņa galvenā stratēģija bija parādīt Juščenko
kā galēji radikālu nacionālistu, kurš apspiež krieviski runājošos iedzīvotājus, taču tajā
pašā laikā Janukovičš tika parādīts kā liels Krievijas draugs. Bieži vien, “labās” Krievijas tēls Janukoviča priekšvēlēsanu kampaņā bija krietni vien pārspīlēts, parādot, cik lielais Ziemeļu kaimiņš ir labs, bet cik NATO, Eiropas Savienība un Rietumi ir samitāti, slikti un nepiemēroti Ukrainai.1
Janukoviča krievu un ukraiņu konsultanti piedāvāja ideju par šķelšanos, proti šķelšanos starp nacionālistiski nosaņotajiem Ukrainas Rietumiem un industriāli noskaņotajiem Austrumiem. Rietumukraina atbalstīja galvenokārt Juščenko, taču Austrumukraina promaskavisko Janukoviču.…
