Napoleona karš
No 1799. līdz 1804. gadam Napoleons oficiāli valdīja kā pirmais konsuls, bet patiesībā – kā diktators. Francija jau kuro reizi dabūja jaunu satversmi. Satversme noteica arī to, ka pastāv likumdevējs orgāns, taču tas likums nevarēja ne ierosināt, ne arī apspriest. Pirmais konsuls izmantoja Valsts padomi, kas sastādīja viņa iecerētos likumus, taču patiesībā valsts vara piederēja viņam vienam pašam. Napoleons ieviesa sakārtotu un daudzmaz taisnīgu nodokļu sistēmu. Viņš aizliedza piemērot atbrīvojumu no nodokļiem. Tā viņš pamanījās ierobežot arī inflācijas spirāli, kas bija nožņaugusi tik daudzas iepriekšējās valdības. Napoleona lielākais sasniegums – tika īstenotas reformas izglītībā un tieslietās. Katrā lielākajā pilsētā tika nodibināts licējs (vidusskola). Valsts pārziņā nonāca arī kara skolas un tehniskās mācību iestādes, turklāt, nodibinājās īpaša valsts universitāte, kam bija jāpārrauga visa izglītības sistēma. Politisko izlīgumu sekmēja konkordāts, ko Napoleons 1801. gadā noslēdza ar pāvestu, līdz ar to apvienodams valsti un katoļu baznīcu. Napoleons, būdams pragmatiķis, cieši ticēja, ka izlīgums ar baznīcu ir vitāli nepieciešams, lai nodrošinātu mieru valsts robežās un uzlabotu starptautiskās attiecības. Garīdzniekiem tika garantēti ienākumi no valsts kases. Napoleons iemantoja konservatīvo aprindu atbalstu. 1804. gadā franči uzgavilēja, kad Parīzes Dievmātes katedrālē viņš pats kronēja sevi par imperatoru Napoleonu I. No 1792. līdz 1795. gadam Francija karoja ar Eiropas valstu koalīciju, kuras nozīmīgākās dalībnieces bija Austrija, Prūsija un Britānija. …
