Attiecībā uz Lielbritāniju, Naumovs min vairākas diplomātiskas situācijas, kurās var teikt, ka tiek atklāta Lielbritānijas vienaldzība pret mazajām valstīm. Piemēram, 1937.g. 19. novembrī angļu valdības pārstāvis lords Galifakss sarunā ar Hitleru paziņoja, ka angļu puse nedomā, ka status-quo paliek spēkā pie visiem noteikumiem. Pārrunu gaitā Galifakss par kādām iespējamām izmaiņām iet runa – Danciga, Austrija un Čehoslovākija – tā bija skaidra atbilde.
Tiesa, Francijas puse vistrauksmaināk uztvēra Austrijas jautājumu, tomēr tā neguva nekādu atbalstu no Lielbritānijas puses. Viena pat Francija bija par vāju, lai ko paveiktu. Un to apzinājās arī Vāciju. Naumovs šajā rakstā, iespējams, nedaudz pārāk skarbi apgalvo, ka Francija bija pilnīgi pakļauta Lielbritānijas politikai. Noliegt to pilnīgi nevar, tomēr piekrist tam arī negribētos!
Visa šī starptautiskā situācija pēc būtības atraisīja Vācijas rokas. Turklāt, Vācija varēja balstīties uz Vilsona punktiem, jo Austrijā dzīvoja 10 miljoni vāciešu. Tas bija arguments, ar kura palīdzību Vācija skaidri un gaiši pateica, ka tā ir tikai un vienīgi vācu iekšējā lieta. Tādejādi, 1938.g. 12. februārī Austrijas kanclers K.Šušnigs vizīte pie Hitlera bija spiests saņemt ultimatīvu prasību, kura paredzēja nomainīt iekšlietu ministru pret Austrijas nacionālsociālistiskās partijas līderi A.Zeisu-Inkvartu, turpmāk saskaņot jebkādu ārpolitisko darbību, savinot abu valstu ekonomiku utt. Raksta autors gan pievērš uzmanību. Šušinga vēlme rīkot plebiscītu gan jāuzskata par zināmu varonības izpausmi un, iespējams, saucinu pēc palīdzības. No otras puses, šīs vēlmes iznākums liecina, ka diezin vai Šušings būtu bijis gatavas karot ar ieročiem rokā. Lai vai kā Austrijas anšluss, beidzās ar jau gaidāmo Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu valsti.
…
