Vēlētos skatīt ģermāņu cilšu vēsturi kā būtisku visas Eiropas kultūras izveides procesā, uzsverot ģermāņu cilšu sociālās struktūras veiksmīgo attīstību, ietekmēm no Romas un spēju ar savu kareivju sabiedrības disciplīnu un drosmi un reizē ‘’barbariskajām’’ fiziskajām garīgajām potencēm, kas līdzīgas visām ģermāņu ciltīm, spējot nopietni ietekmēt Romas vēsturi, līdz ar to tālāko Eiropas vēsturisko procesu. Tādēļ jāskata kopā gan antropoloģiskais, gan sociālais aspekts ģermāņu cilšu sociālās uzbūves izpētē.
5. gadsimtā pr.Kr., ģermāņu cilšu grupas, kurām bija kopīgi valodas pamati un tradīcijas, klejoja pa Eiropas rietumu un centrālo daļu. Ap 2. gadsimtu pr.Kr. ģermāņi jau bija apguvuši mūsdienu Vācijas ziemeļu daļu un Skandināvijas dienvidus. Ģermāņi bija klejotāju, pagānu ciltis, kuru attīstība un dzīves veids, droši vien īpaši neatšķīrās no Baltijas tautām. Seno Vidusjūras reģiona civilizāciju uzplaukuma laikā, bronzas un dzelzs laikmeta kultūru balsts citās Eiropas daļās bija, galvenokārt, lauksaimniecība. Tirdzniecība, tāpat kā amatniecība un pilsētas bija vēl vāji attīstīti. Jo tālāk uz ziemeļiem no Vidusjūras, jo zemāka bija saimniecības attīstība un agrīnākā stadijā bija sabiedrības, valsts un kultūras attīstības procesi.
Nedaudz par hronoloģiju: Rietumromas impērijas sabrukumā nozīmīgs faktors bija ģermāņu cilšu spēcīgās sabiedrības un nerimtīgie uzbrukumi. 5.gs. ģermāņi vairs nelūdza Romas imperatoru atļauju apmesties impērijas teritorijā kā federātiem, bet gan ieradās paši, apmetās impērijas zemēs, veidojot tur savas agrīnās valstis, tikai tad sākot izirt tradicionālajai ģints iekārtai, uz ko vēlos vērst uzmanību.…
