Japānā
Japāņu etiķete atšķiras no citu tautu uzvedības noteikumiem. Viņu tradīciju savdabība krīt acīs jau pirmajā brīdī, jo īpaši, ja ļaujamies kārdinājumam to salīdzināt ar mūsu vai lielākajā Eiropas daļā izplatītajām pieklājības normām. Ievēro un fiksēt šīs atšķirības nesagādā pūles, taču daudz grūtāk ir tās saprast un novērtēt.
Kā Japānas kultūru kopumā, tā japāņu valodu un uzvedību noteikusi Uzlecošās Saules zemes atrašanās vieta, kas bijusi par pamatu arī tās izolācijai vēstures gaitā. Japāņu kultūras neatkārtojumā savdabība izveidojusi tādas nacionālā rakstura iezīmes kā disciplinētība, pakļaušanās autoritātēm, saasināta goda uztvere, pašdisciplīna, pacietība un ārkārtēja pieklājība. Japāņiem jau no agras bērnības tiek ieaudzināta savstarpējās saistības apziņa, prasme dzīvot kolektīvā un korporatīvisma gars.
Valdošais stereotips par japāņu nadraudzīgumu ir aplams un acīmredzot radies tādēļ, ka nacionālās etiķetes savažotais japānis, nonācis saskarsmē ar ārzemnieku, vienkārši nezina, kā uzturēties. Šādā gana sarežģītā situācijā japānis kā vienīgo izeju saskata vienaldzību vai par ignoranci pret nepazīstamo. Turklāt šāda attieksme nav raksturīga tikai saskarsmē ar ārzemniekiem, nereti tā novērojama arī pašu japāņu starpā.
Secinājumā var teikt, ka etiķetes noteikumus nevar izdomāt teorētiski. Tos veido visa sabiedrība ilgstošā laika periodā. Etiķetes speciālisti šos noteikumus apkopo, sistematizē un publicē. Taču sabiedrības praksē etiķetes noteikumi var mainīties un speciālistu publikācijas no šīm izmaiņām atpalikt.
Tāpēc, vajag vienmēr atcerēties, ka teorētiski apgūtus etiķetes noteikumus vēlams izvērtēt arī ar veselo saprātu, atbildot uz jautājumiem: vai šim etiķetes noteikumam ir racionāls pamatojums? Vai šī noteikuma ievērošana citiem būs patīkami, ja es tā rīkošos?
…
