Agrārā reforma Latvijā

Ilgie kara gadi bija smagi skāruši Latvijas lauksaimniecību. Daudzās vietās pļavas, ganības un tīrumus izroboja ierakumi un šāviņu bedres, aktīvas karadarbības rajonos bija nopostītas saimniecības un dzīvojamās ēkas. Karam beidzoties, vairāk nekā ceturtā daļā no agrākajiem tīrumiem atradās amatā. Trūka zirgu un zemkopības darbarīku, nebija arī naudas saimniecības atjaunošanai. Jaunā Latvijas valsts darīja visu iespējamo, lai uzlabotu stāvokli lauksaimniecībā. Nozīmīgākais likums, kas sekmēja lauku uzplaukumu, bija Satversmes sapulces apstiprinātā agrāra reforma (1, 85-87).
Līdz pirmajam pasaules karam vairāk nekā puse no visas zemes platībām Latvijas teritorijā veidoja muižu lielsaimniecības, kuras lielākoties bija baltvāciešu rīcībā. Atsevišķu baltvāciešu dzimtu īpašumā vienlaikus atradās vairākas muižas ar vairāku simtu tūkstoš hektāru kopplatības. Latgale ievērojamas platības piederēja bijušo poļu muižnieku dzimtām. Tātad pats par sevi saprotams, ka lielākā Latvijas lauku iedzīvotāji bija bezzemnieki, kas sev iztiku pelnīja kā algots darbaspēks turīgu latviešu zemnieku saimniecībās vai muižās. Vidzeme un Kurzemē lielākā daļa no lauku iedzīvotājiem bija bezzemnieki, savukārt Latgalē to bija ievērojami mazāk, taču citkārt viņu saimniecības nespēja nodrošināt ģimenēm iztiku, jo bija salīdzinoši mazāk ar muižnieku zemēm. …