Ievads
Manuprāt, deja ir īpašs veids, kā tikt galā ar savu slikto garastāvokli, stresu arī justies gan garīgi, gan fiziski veselam. Deja ir veids, kā trenēt, kopt un uzturēt labā fiziskā formā savu augumu. Deja ir veids, kā ķermenim satikt savu dvēseli. Tas ir prieks par to, ka tu esi dzīvs, tas ir prieks par to, ka tavs ķermenis ir vingrs un lokans, tā kustības ir harmoniskas un ritmiskas, tas ir prieks par to, ka es to varu. Šim priekam ir vēl kāds aspekts, tas kļūst pavisam citāds, reizēm divkāršs, bet citreiz arī daudzkāršs, ja es kustos ritmā un saskaņā kopā ar Dievu, dabu, citu cilvēku. Tad deja ir prieks kustībā un caur kustību sarunāties ar Dievu, Dabu un līdzcilvēkiem.
Lai sarunātos, ir jāprot valoda. Tiem, kas vēlas kādam kaut ko paust, ir jārunā tā, lai viņu saprastu un uzklausītu. Ja kāds grib dejā citiem pavēstīt, kā viņš jūtas, ko viņš ir pieredzējis un sapratis, tad viņam jārunā dejas valodā, ņemot vērā dejas valodas gramatiku, stilistiku un interpunkciju. Deja ir neikdienišķa kustība, kura notiek pēc dejotājiem zināmiem likumiem un tās rezultāts ir atkarīgs gan no pašiem dejotājiem, viņu prasmēm un iemaņām dejas valodā, gan viņu savstarpējām attiecībām.
1.Deja
Deja ir viena no cilvēces senākajām izpausmes mākslām. Tās izcelšanās un pirmsākumi meklējami pirmatnējās kopienas laikmetā.
Liecības par pirmatnējām dejām un to, ka deju elementi vai dejas pastāvējušas, atrastas tagadējās Francijas un Spānijas teritorijā, vēlā paleolīta klinšu alās sienu gravējumos un zīmējumos, kas attiecināmi uz 9.g.t.p.m.ē. Attēli, liecina, ka dejotāju kustības bijušas saistītas ar tā laika nodarbošanos un reliģiskajiem rituāliem Skandināvijā un Ziemeļāfrikā. Dejotāju attēli redzami uz Kobistānas klinšu alu sienām Azerbaidžānā. Kazahijas ziemeļrietumos no Alma – Atas Tamgalas aizā atrastais templis attiecināms uz 2.g.t.p.m.ē. Šīs aizas centrā atrodas milzīgs altāris. Dziļās gravas sienās un klintīs, kas ved uz altāri, izcirstas dinamiskas dejotāju figūras, zvēru un cilvēku attēli.
…
