Uzvedības kultūras pamatā ir gadsimtos, pat gadu tūkstošos krātā cilvēces pozitīvā pieredze, cilvēciskas savstarpējās attiecības, dažādu nāciju un tautu kontakti.
Uzvedības kultūra ir cilvēku rīcības, izturēšanās un savstarpējo attiecību izpausme ikdienā – mājās, darbā, sadzīvē, visplašākajā sabiedrībā. Tā ir cilvēka vispārējās kultūras (garīgo un materiālo vērtību kopums, ko radījusi cilvēce savā attīstības gaitā) svarīga sastāvdaļa.
Gadiem ritot, jēdzienu kultūra arvien vairāk sāka attiecināt uz cilvēka garīgo spēju izkopšanu. Īpaši rūpējās par gara, prāta, jūtu, emociju un uzvedības attīstīšanu un izkopšanu. Tā soli pa solim attīstījās garīgā kultūra. Kultūra galvenokārt saistāma ar garīguma un humānisma attīstīšanu, cilvēciskām savstarpējām attiecībām.
Mūsdienu uzvedības pamatnosacījumi un kopīgās uzvedības normas izstrādātas, pamatojoties uz starptautisko praksi. Taču atsevišķām tautām un nācijām atbilstoši savām tradīcijām un mentalitātei var attīstīties savs nacionālais kolorīts.
Jau no seniem laikiem kulturālu uzvedību izsaka ar vārdu pieklājība. Tā ir ne tikai izturēšanās forma saskarsmē ar citiem cilvēkiem, bet arī svarīga morāla īpašība, kas raksturīga tādam cilvēkam, kuram cieņa pret citiem ir kļuvusi par ikdienas uzvedības normu. Pieklājība ir uzvedības kultūras pamatprasība.
Pieklājīga uzvedība ir cieši saistīta ar labā, cildenā, skaistā izpratni un īstenošanu dzīvē, un tā vispilnīgāk un visspilgtāk izpaužas saskarsmē ar cilvēkiem.
Pieklājīgas uzvedības īstenojums dzīvē cieši saistīts ar cilvēka iekšējo un ārējo kultūru, kas ietekmē ikviena sabiedrības locekļa uzvedību, rīcību un izturēšanos, kā arī attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem.
Iekšējā kultūra mājo pašos cilvēkos, ārējā kultūra ir tās izpausme un apliecinātāja. Ko gan līdz ārējais spožums un galantums, ja tam nav seguma. Iekšējā kultūra atkarīga no cilvēka garīgās un tikumiskās audzinātības un sagatavotības, ārējā – no fiziskās pilnveides un apgūstamām uzvedības manierēm. …
