Bauslība - baušļu (reliģiski ētiska pienākuma pavēle) ievērošana, dzīvošana saskaņā ar tiem. Tradīcijā par baušļiem sauc Sinaja kalnā Mozum Dieva atklātos, uz 2 galdiņiem rakstītos desmit priekšrakstus (dekalogu) jūdu tautai (2.Mozus 20 un 5.Mozus 5).
Diaspora - dzīvot diasporā, šis termins apzīmē ebrejus, kuri nedzīvo savā dzimtajā zemē Izraēlā, bet gan ārpus tās, svešumā.
Eksods - (gr. exodus, iziešana), 2.Mozus grāmatas nosaukums, kur aprakstīta izraēliešu iziešana no Ēģiptes. Tradicionāli eksods ildzis četrdesmit gadus, ko izraēlieši pavadījuši tuksnesī.
Jūdaisms - senebreju reliģija, kuras svētie raksti ir Vecā Derība un vienīgais Dievs - Jahve. Jūdaisms ir kristietības pamatā.
Monoteisms - (gr. theos, dievs), viendievība, ticība vienam vienīgam personīgam Dievam. Ir četras monoteiskās reliģijas: Jahves reliģija jeb jūdaisms, kristietība, islams un mazdaisms.
Pravietis - (no gr. prophetes), ar sevišķām spējām apveltīts cilvēks, kas ir starpnieks starp Dievu un cilvēkiem.
Soģis - (no ebr. šoftim), cilts vadonis. Vecās Derības Soģu grāmatā tie aprakstīti kā tautas valdnieki, kas valdījuši no Jozuas nāves līdz ķēniņu laikmetam, tādēļ šo laiku dēvē par Soģu laikmetu. Dievs soģus ir aicinājis un sūtījis savai tautai kā glābējus nebaltās dienās.
Tora - (ebr. likums), piecas Mozus grāmatas Vecajā Derībā, arī Pentateihs.
SENEBREJU KULTŪRA
Senebrejiem ir nepārvērtējama ietekme uz pasaules kultūras procesiem. Tā ir saistīta ar senebreju garīgo dzīvi, monoteiskās reliģijas izveidošanu un Svētajiem Rakstiem. Jūdaisms - ebreju reliģija - laiku laikos bijis viens no faktoriem, kas vienoja šo tautu gan senlaikos Kanaānas zemē, gan pēc otrreizējās izraidīšanas no Apsolītās zemes, gan mūsdienās, kad joprojām daudzas ebreju kopienas izkaisīti dzīvo diasporā (ārpus Izraēlas).
No jūdaisma radušās tādas lielas un ietekmīgas pasaules nozīmes reliģijas kā kristietība un islams. Kristiešu Bībeles Veco Derību veido senebreju Svētie Raksti, kas atspoguļo ne tikai sava laika reliģiskās dogmas, bet arī šīs tautas vēsturi, sabiedrisko dzīvi, morāli un paražas. Tajā ietilpinātie vēsturiskie un literārie sižeti kalpojuši dažādu laikmetu māksliniekiem par ierosmes avotu.
Senebreju vēstures sākumi meklējami apmēram četrus gadu tūkstošus senā pagātnē. Tie cieši saistīti ar pārējo Tuvo Austrumu reģiona tautu, īpaši Divupes un Ēģiptes, kultūrām. Senebreju ciltstēvs Abraāms (sākotnēji Ābrams) 2.gadu tūkstoša sākumā p.m.ē. valdnieka Hammurapi laikā dzīvojis Ūras pilsētā, sava tēva - turīga patricieša Teras - ģimenē. Visticamāk, ka reliģiska rakstura pretrunu dēļ (mēness dieva Sina kults, kura piekritēju vidū ir Abraāma tēvs, Ūrā tiek nomainīts ar Marduka kultu) šī ģimene izlemj pārcelties uz tālo Hāranas pilsētu Eifratas upes augšteces baseinā. Šis reģions izcēlās ne tikai ar savu auglību, bet bija nozīmīgs arī kā starptautisks tirdzniecības centrs, kurā tālās Ēģiptes un Divupes dienvidu tirgotāji apmainījās savām precēm. Šeit, pēc Bībeles nostāstiem, Abraāms novērsās no mēness kulta pielūdzēju piekoptajiem rituāliem, ieguvis ticību iepriekš nepazīstamam, vārdā nenosauktam Dievam. Pēc tēva nāves Abraāms ar saviem atbalstītājiem, kuru vidū bijis arī viņa brāļa dēls Lats, nolemj atgriezties Kanaānā. Bībelē šis notikums saistīts ar paša Dieva aicinājumu: "Un tas Kungs sacīja Ābramam: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no savām tēva mājām uz zemi, kuru es tev rādīšu. Un es tevi darīšu par lielu tautu, es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību."(Pirmā Mozus 12:1-2.) [3, 18-62]
Laika posmu aptuveni no 17. līdz 14. gadsimtam pirms mūsu ēras Abraāma pēcnācēji pavadīja Ēģiptē. Zālamana laikā Jeruzalemē tika uzcelts Jahves templis, jo līdz tam svētais derības šķirsts glabājas izjaucamā un pārnēsājamā teltī "tabernākulā".…
