Postmoderniskās sabiedrības tipiskākās iezīmes
Ekonomika zaudē savu dominējošās apakšsistēmas statusu, dodot vietu telekomunikāciju un izglītības sfērai;
Sociālo struktūru raksturo fragmentārisms un plurālisms – modernitātes sabiedrības koherence (sociālo sfēru saskaņotība, attīstības sinhronitāte) brūk. Rodas iespaids, ka mēs dzīvojam “ne-sabiedrībā” (A.Turēns); sabiedrība vairs nav savstarpēji organizētu institūtu sistēma;
Postmodernisms ir krīzes pasaules uzskats – to raksturo trauksmes izjūta, pārdzīvojums par vienotības un veseluma izjukšanu, pretī piedāvājot iespēju un versiju daudzveidību;
Attīstība postmodernisma apstākļos nav lineāra un prognozējama. Tiek devalvēta visaptveroša progresa ideja;
Brūk tradicionālā sociālā struktūra – sabiedrību raksturo fragmentārisms, dominē marginalitāte visos tās veidos, devalvējas “sabiedriska” cilvēka statuss;
Vienotas kultūras vietā – multikultūrisms: racionālisma un loģikas vietā estētisma faktors un emocionaliltāte. Ir zaudēta ticība hipernaratīviem – absolutizētām, racionāli pamatotām patiesībām;
Indivīds postmoderna sabiedrībā ir dezorientēts, ar sašķeltu, fragmentāru dzīves pieredzi.
Sociālā postmodernisma kritika
Ko rada postmodernisti – nopietnu teoriju vai beletristiku?
Nav skaidra sabiedrības kritikas motivācija;
Postmodernistu pieeja ir pārlieku vispārinoša;
Postmodernisti ignorē ikdienības līmeni;
Secinājumu neatbilstība galvenajiem metodoloģiskajiem principiem;
Postmodernisms drīzāk atgādina ideoloģiju ar galveno tas izaicinājumu – ticēt vai neticēt?
Postmodernismu raksturo pārliecīgs abstrakcionisms;
Hipernaratīvu noliegšana veicina savu hipernaratīvu radīšanu;
Postmodernismu raksturo pesimisms, fatālisms un sociālo prognožu deficīts.
“Postmodernisms – intelektuālais nihilisms, sociālais skepticisms, politiskais cinisms.”
(M.Kastella)
…
