Karš kopumā bija noteicis jaunus attīstības soļus Francijas diplomātijai.
Galvenie pūliņi bija noturēt koalīciju kopā, kā arī veidot jaunas militārās stratēģijas.
Franči vēlējās, lai austrieši panāktu mieru ar Prūsiju, taču austrieši paši
nevēlējās mieru, daudz paļaudamās uz Krieviju, maz pievēršot uzmanību Francijas
kariem.
Sakāve pie Krēfeldes 1758.g. 23. jūnijā bija skaidrs pierādījums tam, ka
nekādus palīdzības spēkus uz Austriju, Francija vairs nevarēs sūtīt. Francija bija
kļuvusi vājš sabiedrotais, un parasti vāji sabiedrotie nevis sniedz palīdzību, bet gan
pēc tās prasa. Frančos mācās bažās, ka Austrija no sabiedrotās nekļūst par
ienaidnieku.
Vēlāk, jau 1760. g. Francija sāka uztraukties par krievu pretenzijām uz prūšu
zemēm.
Francijas ārpolitikai bija jāsaskarās ar jaunu problēmu, kā beigt šo karu. Tas
nebija nemaz tik vienkārši, jo bija nepieciešams par katru lietu konsultēties ar
sabiedrotajiem. Miera sarunas sākās 1759.g. begu pusē, un par starpniekiem tika
izraudzīta Spānija. Tā kā Francijas sabiedrotie nebija kara stāvoklī ar Lielbritāniju,
franču valdība pieļāva arī vienpusējas sarunas.
Francija bija ieinteresēta, lai tās konflikts ar britiem būtu atdalīts no kara ar
Prūsiju un Hanoveri (kopā ar tās sabiedrotajiem). Notikumiem attīstoties Austrija ar
Krieviju parakstīja Austrijas-Krievijas konvenciju, ar kuru abas lielvaras vienojās, ka
tās palīdzēs viena otrai cīnīties par Silēziju, kas nonāktu Austrijai, un Austrumprūsiju,
kas nonāktu Krievijai.
Neviens no šiem pavērsieniem nebija frančiem īsti tīkams.
Kopumā ņemot, miera sarunas norisinājās visai gausi, jo kad runa sāka iet
par diplomātiju, kā arī par kara rezultātiem un teritoriālo iedalījumu, visas iesaistītās
valstis pierādīja, ka cita citai neuzticējās.
…
