Agrāk romi nodarbojās ar lopkopību, precīzāk zirgu aprūpēšanu, un amatniecību. Padomju gados tie stājās oficiālās darba vietās dažādās rūpnīcās, tas neprasīja ne izglītību, ne kvalifikāciju, bet, līdz ar šīs sistēmas beigām, arī romi palika bez darba un izglītības. Ienākumi romu ģimenēs nemēdz būt augsti, jo tie vai nu strādā kādus sezonālos darbus - lasa sēnes un ogas, vai pārtiek no pensijām un bērnu sociālajiem pabalstiem. Iespējams zināma izeja būtu, ja romi atgrieztos pie savām tēvtēvu profesijām - kalēja, lopkopja, juveliera un citām, tomēr tā būtu tikai neliela daļa, kas šādā veidā rastu risinājumu. Lielākajai daļai tas nebūtu labs risinājums, jo tradīcijas ir pārtrūkušas un pasaules darba tirgus ir mainījies, līdz ar to atkal nonākam pie secinājuma, ka primārais ir izglītības nodrošināšana.
Šai senajai tautai ir arī dziļas saknes Latvijas vēsturē, tādēļ no vienas puses var teikt, ka tie ir labi integrējušies, tie par savu dzīvesvietu uzskata Latviju, kā arī lielākā daļa ir apguvuši latviešu valodu. Tomēr lielākā problēma ir sociālā atstumtība, nepietiekamā izglītība, bezdarbs un zemais dzīves līmenis. Lai gan šai tautai ir ļoti senas, interesantas un dziļas tradīcijas, kas augsti lolo ģimenes vērtības, tai tomēr ir jāmainās līdz ar laiku un jāsaprot, ka tie nedrīkst būt vienaldzīgi pret izglītību. Romiem jāpieņem mūsdienu pasaules vērtības un jāsavieno tās ar savām, lai spētu sekmīgi integrēties sabiedrībā, jo apkārtējie, lai kā vēlētos palīdzēt, to nespēj, ja vien paši romi viņiem neļauj to darīt.
…
