Eiropas valstu attīstība pēc pirmā pasaules kara

Itālijā parlamentārā sistēma bija nestabila jau kopš valsts izveides 1870.gadā. Valstī bija vārga ekonomika, liels valsts parāda un neattīstīta rūpnieciskā ražošana. Tauta bija cietusi lielus zaudējumus karā. 1919.gadā izveidojās fašistu partija, kurā biedrojās Musolīni. Pagāja četri gadi un Musolīni piešķīris sev vadoņa titulu un kļuva par diktatoru ar likumdošanas dekrēta tiesībām, un visa vara tagad bija koncentrēta viņa rokās. Fašisma sabiedriskie darbi bija galvenais veids, kā samazināt bezdarbu. Tā tika uzcelti jauni tilti, ceļi un kanāli, dzelzceļa stacijas, slimnīcas un skolas. Strauji pieauga mākslīga zīda, hidroelektroenerģijas, čuguna un tērauda ražošana un kviešu audzēšana. Tomēr, par spīti šiem sasniegumiem, dzīves līmenis gandrīz nemaz neuzlabojās. Šie sabiedriskie darbi tikai niecīgā mērā mazināja milzīgo bezdarbnieku skaitu. Musolīni ārēja politika bija stingra un nacionāli ievirzīta, un tās vispārējais mērķis bija celt Itālijas prestižu Eiropā. Tomēr Musolīni bija slieksme nepareizi novērtēt Itālijas un citu valstu spēkus, un viņa režīma pēdējos gados Itālija arvien vairāk pakļāvās vāciešu pazemojošajai kundzībai.
Spānija bija saimnieciski nabadzīga zeme ar neattīstītu rūpniecību un atpalikušu lauksaimniecību, kas radīja sociālu neapmierinātību provincēs. …