NOBEIGUMS
Jau republikāniskās valdīšanas perioda beigās, t.i. no pirmā līdz trešajam gadu simtenim p.m.ē., Romas impērija izpletās līdz milzīgiem izmēriem. Dabiski, ka bez vareniem jūras spēkiem pārvaldīt teritorijas, kas stiepās gar visu Vidusjūras Eiropas piekrasti no Bosfora līdz Gibraltāram, pluss vēl ziemeļu Āfrikas daļu, Mazāziju un vidējos austrumus, būtu bijis pārāk apgrūtinoši .
Pie pirmās sadursmes ar Karfagenu romieši saprata, ka nevar cerēt uz uzvaru, ja nav spēcīgas jūras kara flotes. Ar grieķu speciālistu palīdzību viņi īsā laikā uzbūvēja 120 lielas kaujas galeras un pārnesa uz jūru savas karošanas metodes, ko piekopa uz sauszemes - tieša cīņa karotājam pret karotāju, izmantojot personīgos ieročus. Romieši izmantoja abordāžas tiltiņus. Pa šiem tiltiņiem, kas ar asu āķu palīdzību iecirtās ienaidnieka kuģu klājā, neļaujot tam manevrēt, romiešu leģionāri iebruka ienaidnieka kuģī un uzsāka kauju tiem raksturīgā manierē.
Romiešu flotei, tāpat kā tā laika grieķu flotei, bija divu veidu kuģi - „apaļīgi” tirdzniecības un slaidie kara kuģi. Ir vēsturiskas liecības par lieliem kuģiem, kas bija līdz 60 metriem gari, 14 metriem plati un 13 metru augsti, un varēja pārvadāt līdz 100 t kravas. Šo kuģu galvenie elementi bija ķīlis, brangas un apšuvums.
Daži uzlabojumi tika veikti buru aprīkojumā. Neapšaubāmi buras bija kļuvušas daudz nozīmīgākas, it īpaši tālākos pārgājienos, kas tajā laikā tika veikti pat līdz Indijas krastiem.
Grieķu jūrasbraucēji bija atklājuši, ka ziemeļrietumu musoni kalpoja ne tikai kā dzinējspēks, bet norādīja arī virzienu, kā daudz vēlāk kompass. Ceļš no Itālijas uz Indiju un atpakaļ, pa vidu ar pārcelšanos ar karavānu un pa upi no Aleksandrijas līdz Sarkani jūrai, prasīja aptuveni gadu. Agrāk ceļš ar airiem gar Arāvijas jūras piekrasti ritēja daudz ilgāk.
…
