1. MODERNĀS TEHNOLOĢIJAS IZGLĪTĪBĀ (VĒSTURĒ)
Moderno tehnoloģiju izmantošanu vēsturē pēta disciplīna, ko sauc par vēstures informātiku. Tā radās 80. /90. gadu mijā, kad arī vēsturē sāka pētīt vēstures zinātnes un informatizācijas likumsakarības un izmantošanas iespējas. Vēstures informātikas galvenais uzdevums ir izstrādāt vispārējos principus informācijas tehnoloģiju izmantošanā vēstures pētījumu veikšanā. Tie būtu:
• specializētu programmu nodrošinājuma izveidošana,
• vēstures datu bāzu veidošana (piemēram, “Latgales dati” vai kādas pilsētas arhīva),
• informācijas tehnoloģiju izmantošana vēstures avotu analīzē,
• vēstures procesu datormodelēšana (bieži izmanto arheoloģijā, kā arī karu notikumu rekonstrukcijai),
• informācijas tīklu izmantošana,
• informātikas jaunu virzienu izmantošana vēstures zinātnē,
• informācijas tehnoloģiju izmantošana vēstures izglītībā.
Vēstures un tātad ne tikai Jauno laiku mācīšanā modernās tehnoloģijas ir ļoti svarīgas, taču vai vajag mainīt līdzšinējo mācīšanas procesu, kad stundas galvenokārt tiek pasniegtas frontālā veidā. Svarīgi atzīmēt, ka modernās tehnoloģijas netiek uztvertas kā alternatīva frontālajai mācīšanai, bet gan kā līdzeklis to pilnveidošanai, īpašu vietu ierādot uzskates mācību līdzekļiem. To tāpat kā tehnisko līdzekļu izmantošana Jauno laiku vēstures mācīšanā, ir uzskatāmības metode, kuras lietderību pamatoja jau slavenais mūsdienu skolu pirmveidotājs J.A. Komeniuss, apgalvojot, ka to, ko var saredzēt, ir jāļauj skolēnam uztvert ar redzi.
Protams, ne jau uzskates līdzekļi, bet gan to saprātīga samērošana ar frontālo mācību metodi radīs ievērojamu mācību procesa uzlabojamu. Kā teica H.E. Nūns, tad “tik maz frontālo nodarbību cik iespējams, tik daudz frontālo nodarbību cik nepieciešams.” Slavenais krievu mācību metožu pētnieks I. Babanskis apgalvoja, ka iegaumēšanā vislielāko efektu rada uzskates līdzekļu un praktisku nodarbību saistījums. Tieši to sniedz modernās tehnoloģijas.
…
