Ziemassvētki latviešu folklorā

Ziemas saulgrieži latviešiem bija nozīmīgi svētki labklājības un saticības nodrošināšanai visam nākamajam gadam. Ziemas saulgriežos, kad visdziļāko tumsu uzvar gaisma un dienas kļūst garākas, latvieši svin Ziemassvētkus. Tie ir jaunas dzīvības, jaunas gaismas svētki. Ziemassvētki pāršķeļ tumsu un atņem tai spēkus plesties plašumā. Tas izpaužas rituālos, spēlēs, rotaļās, dziesmās, dažādās ieražās. Un tā notiek ik gadus noliktā laikā.
Ziemassvētkus pazinušas visas Eiropas tautas jau sen pirms kristietības.
Ziemassvētki, kā jau rāda pats nosaukums, ir seni zemkopju ieražu svētki, kas svinēti, sākot ar 20.decembri, trīs dieniņas, trīs naksniņas, citviet pat nedēļu. Kārļa Strauberga grāmatā „Pār deviņi novadiņi” pat minēts, ka Ziemassvētki aptver 12 dienas priekš un 12 dienas pēc svētkiem (13.12. – 25.12. un 26. – 06.01.). Tas ir laiks, kad saule atgriežas. Gaisma atgriežas. Līksme atgriežas. Tāpēc arī Ziemassvētki ir latviešu iemīļotākie gadskārtu svētki pēc Jāņiem. Tos svinējuši un svin visos mūsu novados, taču diezgan atšķirīgi.
Ziemassvētki latviešiem vienmēr bijuši auglības, cerības un gaismas svētki. No saules, gaismas labvēlības taču atkarīga visa dzīve uz zemes. Tas ir jaunas dzīvības sākuma laiks, kurā notiek daudz maģisku rituālu. Sendienās maģija aptvēra katru mīļu dienu, taču vēlāk izvirzījās īpaši burvības laiki – gadskārtu svētki. Tie ir sākuma maģijas rituāli, jo – kā sākumā darīsi, tā būs.
Ziemassvētki tautā dēvēti arī par Ķūķu ( atvasināts no tradicionālā Ziemassvētku ēdiena ) vakaru un par bluķa vakaru.
Bluķis sendienās velts, sākot no Mārtiņiem, katru ceturtdienas vakaru, līdz pēdējā ceturtdienā pirms Ziemassvētkiem sasniegta svētku augstākā pakāpe.…