Fovisms bija pirmais avangardistu mākslas virziens, kas savu īpatnējo nosaukumu ieguva 1905. gada Rudens salona (dibināts 1903. g.) izstādē - mākslas kritiķis Luijs Voksēls savā recenzijā gleznotājus nosauca par mežonīgiem zvēriem, par plēsoņām (franču valodā –fauves), no kā arī vēlāk attīstījās jaunā mākslas virziena nosaukums. Konservatīvajiem mākslas cienītājiem un kritiķiem izstādītie gleznojumi likās rupji, primitīvi un izaicinoši (piemēram, Kamils Moklērs rakstīja par krāsu podu, kas iemests publikai sejā), tomēr fovistu piedāvātās neierastās gleznieciskās vērtības atzina uz jaunām mākslas tendencēm noskaņotie laikabiedri un "plēsoņu" darbi kļuva par pirmo mākslas revolūciju 20. gadsimtā.
Fovisms neradās kā virziens, kura dalībniekus vienotu kopīga idejiskā izpausme vai uzskatu kopums, tas izveidojās pārņemot un tālāk pārstrādājot impresionisma un postimpresionisma tradīcijas, galveno uzsvaru liekot uz krāsu kā patstāvīgu un spēcīgu mākslinieciskā efekta sasniegšanas līdzekli. Patstāvīgu krāstoņu iedarbību jau sāka kāpināt gleznotāji impresionisti, uzsverot silto un vēso toņu kontrastus gleznojumā atkarībā no konkrētās gaismas apstākļiem un sasniedzot dzīvespriecīgi vibrējošu daudzkrāsainību darbos. Postimpresionisti vēl vairāk palielināja krāsas kā mākslinieciskās vērtības nozīmi gleznā. Neoimpresionisti, sistemātiski lietojot sīkus krāsu laukumiņus – punktus, atveidoja ainavas un figūras kā spektra krāsu mozaīku.
Atšķirībā no impresionistiem fovisti vēlējās rast tiešāku krāsu izteiksmi, vienkāršāku un iedarbīgāku glezniecību. Intensīva un spilgta krāsa arvien vairāk kļuva par galveno šā mērķa sasniegšanas līdzekli. Gleznojot modeļus (kailfigūras) darbnīcās un ainavas plenērā (plenērs – gleznošana brīvā dabā), fovisti atklāja nejauktu vai mazjauktu hromatisko krāsu un to salikumu pirmatnējo svaigumu un efektivitāti. Piesātināti, atšķirīgi un kontrastējoši toņi (sarkanie, oranžie, spilgti dzeltenie, violetie, zilie un zaļie) bija kļuvuši par noteicošo elementu mākslas darba struktūrā.…
