Ievads.
Pēc vācu iebrukuma, Latvijā notika milzīgas pārmaiņas celtniecības jomā. Jau 12. gadsimta nogalē Daugavas lejtecē parādījās pirmās vācu tirgotāju apmetnes – faktorijas, tomēr vairāk liecību ir par vācu krustnešu celtajiem nocietinājumiem. Tika izmantota principiāli jauna, līdz tam nepazīstama tehnoloģija – ar kaļķa javu saistīts akmens mūris. Jaunums bija arī tāds būvmateriāls kā apdedzināts ķieģelis. Salīdzinājumā ar latviešu nocietinājumiem mūra celtnes bija ugunsdrošas un daudz izturīgākas. Sākotnēji ķieģeļi bija dārgs materiāls, tādēļ tos izmantoja galvenokārt ailu mūrēšanai un vietās, kur bija nepieciešams panākt lielāku precizitāti. Tā kā ķieģeļu cepļi bieži atradās tālu no būvniecības vietas, to piegādei izmantoja vietējo darbaspēku, kas tika nodarbināts arī piļu celtniecībā, jo tieši nocietinātas pilis jeb cietokšņi kolonizācijas un nepārtrauktu karu apstākļos Latvijā kļuva par nozīmīgāko celtnes tipu. Tās attīstījās no pavisam vienkāršām formām līdz sarežģītām un izmēros iespaidīgām daudz apjomu būvēm.
Mūra pilis.
Laikā no 12. gadsimta beigām līdz 16. gadsimta beigām Latvijā tika uzbūvēts vairāk nekā 100 mūra piļu, no kurām ap 30 – jau 13. gadsimtā. 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta pirmajos desmitos, pakļaujot lībiešu un latgaļu zemes, celtas pirmās krustnešu pilis gar Daugavu (Ikšķilē, Salaspilī, Rīgā, Lielvārdē, Aizkrauklē, Koknesē) un Gauju (Siguldā, Turaidā, Cēsīs, Valmierā). 13. gadsimta vidū, agresijas virzienam vēršoties pret Zemgali un Kurzemi, tika uzceltas Jelgavas, Grobiņas un Tukuma pilis. 13. gadsimta beigās, kad Latvijas iekarošana bija tikpat kā pabeigta, radās Gaujienas, Daugavpils, Ventspils un Sabiles pilis. Pirmās piecas sešas pilis paspēja uzcelt Zobenbrāļu ordenis, kurš pastāvēja līdz 1236. gadam. Ap 40 mūra pilīm Latvijas teritorijā uzbūvēja Livonijas ordenis (1237 – 1562), bet pārējās – Rīgas un Kurzemes bīskapi.
Nocietinājuma tipi.
• Kastelas tips – vienkāršākais nocietinājuma tips, kura aizsākumi meklējami senās Romas kara apmetnēs. To veidoja akmens mūris, kas no visām pusēm ietvēra ar dzīvojamām un saimniecības ēkām apbūvētu pagalmu. Pilis visbiežāk bija taisnstūra formas, taču sastopamas arī neregulāras formas celtnes. Kastelu nocietinājuma mūri bija veidoti kā arku balstīta siena ar koka galeriju iekšpusē un zobinātu augšējo malu . Dzīvojamās ēkas pils iekšpusē parasti bija celtas no koka, pagalms vienmēr bruģēts un tajā atradās aka. Tādas pilis bija Āraišos, Piebalgā, Alsungā, Valmierā, kā arī Altenes pils.
• Donžons – daudzstāvu aizsargtornis, kas aizgūts no Eiropas nocietinājumu arhitektūras. Tas nekad ilgi nepastāvēja bez papildu aizsargbūvēm un parasti atradās kastelas mūru iekšpusē. Tornis pildīja pēdējā patvēruma funkciju, un tajā varēja paglābties, kad ienaidnieks bija ielauzies pils pagalmā. Vienīgā ieeja donžonā bija izbūvēta augstu virs zemes un pieejama, tikai pieslienot kāpnes. Piemēram, Turaidas, Lielstraupes, Ludzas pilīs.
• Konventa tips – vissarežģītākais, pagalmu ietvēra nocietināti apdzīvojami korpusi. Parasti pilis bija 2 vai 3 stāvu augstas un logi atradās galvenokārt pagalma pusē. Korpusa ārsienās logus izbūvēja, tikai sākot ar otro stāvu, bet augšdaļā zem jumta atradās šaujamlūkas, pa kurām no bēniņos izvietotās ieroču galerijas bija iespējams apšaudīt apkārtni. Galvenās telpas – sanāksmju zāle, ēdamzāle, guļamtelpas, kapela, komptura vai fogta dzīvoklis. Pils vārtus parasti sargāja to priekšā celti priekšpils nocietinājumi. Pilis varēja būt bez torņiem, taču parasti stūros pacēlās viens, divi vai pat četri torņi. Tādas pilis kā Kuldīgas, Jelgavas, Ventspils, kā arī Rīgas pils.
…
