Senās Romas māksla republikas laikā

Senās Romas valsts pārņēma un turpināja grieķu, hellēnisma laika civilizāciju (338.-146. gads p.m.ē.; būtībā Romas valsts balstījās uz jau izkoptu, bagātīgu un unikālu grieķu kultūras mantojumu), un etrusku mākslas iespaidā radīja varenu mākslu savā izpausmē, kas antīkajā pasaule ieņēma nozīmīgāko lomu un aptvēra 1000 gadu ilgu periodu (6.gs. beigas p.m.ē.-5.gs. beigas m.ē.), kā arī citām Apenīnu pussalā dzīvojošo un romiešu iekaroto tautu kultūrām – latīņu, osku, samnītu, umbru u.c.
Ļoti liela nozīme bija tieši etrusku mākslai, no kuras tikai aizgūti daudz, īpaši arhitektūras, elementu pielietojums. Romieši pārņēma celtniecības tehniku un dažādus paņēmienus, piemēram, arkas veidošanas principus, dažādas velvju sistēmas, toskānisko orderi , zināšanas tiltu būvēs, pilsētu plānošanā, monumentālās sienu glezniecības tradīcijas, kā arī skulpturālā portreta mākslas pamatus- portretējamā vaibstu individuāli aso uztveri (vēlāk tēlotājmākslā izplatījās skulpturālais portrets, kurā izpaudās liela interese par konkrētā cilvēka reālo tēlu).
Otrais spēcīgākais impulss Romas valsts mākslas attīstībai bija grieķu mākslas tradīcijas, kanoni, kas ietekmēja Romas valsts mākslu sakarā ar grieķu polisu, apdzīvoto teritoriju iekarošanu. Sākumā romieši izmantoja karagājienos iegūtos mākslas darbus, lai izgreznotu laukumus un tempļus, jo Roma pati neradīja kultūru, tā no aizgūtā mantojuma radīja sev piemērotāju, utilitārāku un individualizēja jau pazīstamo.
…