Zilākalna Marta

A. Hermaņa izrādes atklāj teātra spēju iedarboties uz skatītāju gan psiholoģiski gan racionāli. Viņš pārzina tehnoloģijas, kā to izdarīt: izmanto izpratni par telpu (tai skaitā – scenogrāfiju) teātrī, manipulācijas ar skatītāju publikai pieejamo vēsturisko un kultūras atmiņu. Izrādē it kā nemainīgajā un statiskajā vidē mainās ritms, intonācijas, pozas, žesti, humors, poēzija ar saviem simboliem un tēlainību, mūzika, skaņas efekti, plastika, gaismas, pārsteigums – līdzekļi, kas spēj radīt klātbūtnes efektu.
„ Izrāde „Zilākalna Marta” – iestudējums par Latvijā teiksmaini slaveno dziednieci un pareģi Zilā kalna Martu, īstajā vārdā Martu Rāceni — parastu latviešu sievieti, kura savām mūžā spējusi palīdzēt tūkstošiem cilvēku. Un ne tikai cilvēkiem — Martas tante, kā viņu dēvējuši, mīļu prātu apārstējusi arī slimu cūciņu vai kādu citu lopiņu, vienīgi skaudīgos, melīgos vai ziņkārīgos pārmācījusi vai padzinusi uz neatgriešanos.”
„ Režisors savu iestudējumu dēvē par diagnozi Latvijai. «Tā ir slima,» saka Hermanis.
Vai tik slima, ka visas pašdziedināšanās iespējas palaistas vējā un atliek tikai siet savu bēdu pauniņā un doties pie brīnumdara?
Par ko ir izrāde? Par Latviju vai par tās cilvēkiem visā savu cilvēcisko vājību krāšņumā, kur no vieduma līdz aprobežotībai, no cēla sapņa un ilgām līdz sīkai cūcībai, nav jāsper pat solis, — spriediet paši. Zilākalna Marta nesniedz pareizās atbildes, un pat ne atbildes.
…