Kandinska pārliecības radītā abstraktā māksla 20.gs. 50. gados izveidojās par spēcīgu starptautisku mākslas virzienu. Attīstīdamies dažādu iepriekšējo avangardisko virzienu ietvaros un respektēdams to pieredzi, abstrakcionisms vistiešāk sevi izteica glezniecībā un grafikā. Šī virziena pārstāvji bija galīgi novērsušies no jebkādas formu atdarināšanas, no stāstījuma, no jebkāda radoša klasisko paraugu pārveidojuma, formālisma [formu izcelšana mākslas darbā], vispār no jebkādiem formas likumiem, kas varētu bremzēt brīvo krāsas plūsmu.
Abstrakcionisms izpaudās trijos mākslinieciskajos aspektos: emocionāli ekspresīvajā (spontāni topošajā), ģeometriskajā un metafiziski orientētajā aspektā [metafiziskā glezniecība – dažādu tēloto objektu dīvaini savienojumi, norādot uz zemapziņas esības pamatu].
Kandinska radītā ekspresīvā abstrakcionisma tālāku attīstību veicināja sirreālistu praksē atklājusies zemapziņas nozīme, abstraktās krāsu valodas izteiksmības izpratne, kā arī dadaistu darbība, kas iemācīja atteikties no tradicionālajiem izteiksmes līdzekļiem un materiāliem. Taču vistipiskāko savu formu ekspresīvais abstrakcionisms ieguva tad, kad tā pārstāvji pilnīgi atteicās no būtiskākajām gleznas uzbūves likumībām un par mākslas darba radīšanas svarīgāko apstākli atzina emocionālo saviļņojumu un paša mākslinieka noskaņojumu tajā brīdī – dusmas, bailes, prieku, ciešanas, skumjas un tamlīdzīgi. Ekspresīvā abstrakcionisma pārstāvji darbojās, balstoties uz eksistenciālisma filozofiju, pēc kuras cilvēka eksistence nevarēja būt nedz izskaidrojama, nedz izmaināma, varbūt tikai apskaidrojama, kas arī notika ar mākslas palīdzību. Šāda filozofiskā uztvere abstrakcionisma māksliniekiem kļuva par radošās darbības noteicēju un pamudinātāju, bet mākslā sasniegtais ļāva pacelties pāri ikdienas likstām un tādējādi apskaidrot savu eksistenci.
…
