Francijas režija (1900-1945), galvenās tendences

Pēc vairākiem parlamenta ziņojumiem Nacionālā asambleja kļūst par Nacionālo tautas teātri, kuru vada Žemjē. Teātra mērķis ir attīstīt nacionālo dramaturģiju, kas veicinātu savstarpējo toleranci. Tomēr viss jau sākotnēji ir lemts neveiksmei – pirmkārt, tiek piešķirtas neatbilstošas telpas tautas teātra koncepcijai, otrkārt, finansējums ir nepietiekams, lai izveidotu pastāvošu ansambli ar atbilstošu repertuāru. Lai nodrošinātu māksliniecisko līmeni, Žemjē noslēdz sadarbību ar slavenākajiem Francijas teātriem. 20. un 30.gados franču sabiedrībā ievēršanas jauns princips – teātri izmanto kā plaša tēriņa preci.
Eiropas garīgajā dzīvē veidojas jauns filozofijas virziens – eksistenciālisms, kas risina eksistences problēmas. Mākslā ienāk jauns tēls – cilvēks robežsituācijā, kura izvēle ietekmēs visu tā turpmāko dzīvi. Tā kā Francija ir okupēta, franču tautu nomāc izdzīvošanas fakts, uz kuru pirmo atbildi dod Žana Anuija izrāde „Antigone”, ko iestudē Andrē Barsaks. Lugā pretstatītas personības un valsts attiecības. 1943. gadā Sāras Bernāras teātri, ko pārdēvē par Pilsētas teātri, šarls Dilēns iestudē Ž.P. Sartra lugu „Mušas”, kas ir viens no pirmajiem eksistenciālisma manifestiem. Eksistenciālisma dramaturģijā primāra nozīme ir ideoloģijai. Savā ziņā tā ir modificēta atgriešanās pie klasicisma tradīcijas – izmanto mītus, personu rīcību motivējošus monologus, ir augsta nosacītības pakāpe un skaidri noformulēta filozofija.
20.gs. pirmajā pusē franču teātris pamatos saglabā klasicisma iedibinātās tradīcijas, kā primārā vērtība turpina dominēt dramaturģija. Franču teātris lielāku uzmanību sāk pievērst izrādes vizualitātei un muzikalitātei, virzoties visu mākslas sintēzes virzienā.
…