Laiks no 1933.-1945.gadam tiek dēvēts par unifikāciju. Režīma galvas Hitlers, Gebelss un Gērings personīgi interesējas tieši par teātri un kino, ir pazīstami ar aktieriem un tos finansiāli arī atbalsta. Kopumā tas viss uzlabo teātru materiālo līmeni. Galvenā režīma izvirzītā prasība ir individuālistiskās dramaturģijas nomaiņa pret masu tipa teātri. Tiek kultivēti brīvdabas pasākumi, izrādes, kas tiek saukti par ting-spēlēm. Uzvedumos izmanto viduslaiku mistēriju un stadiona spēļu elementus, spilgts piemērs ir E. V.Mollera „Frankenburgas kauliņu spēle”. Jaunais teātra režīms nepārtraukti organizē dažādus pasākumus – Šekspīra festivāls, Reiha teātra nedēļa un citi. Teātra darbība tiek veicināta arī arhitektoniski – nojauktas ložas, balkoni, paplašinātas skatītāju zāles. Teātra situāciju uzlabo arī lēmums, ka teātrus vada tikai labākie darboņi, teātra vadība nonāk atkal profesionāļu rokās. Par Berlīnes Valsts teātra galveno kļūst Gustavs Grindgenss, kurš iestudē gan klasiku, gan moderno dramaturģiju. Par vēsturiskā stila paraugu kļūst Zaladina Šmita vadītais Klasiskais teātris Bohumā. Muzikālajos teātros brīvdomība netiek pieļauta – Šēnberga, Veila un Hindemita mūzika tiek pilnība aizliegta. Nozīmīgākais šo gadu mūzikas jaunums ir Karla Orfa sacerējumi (Carmina Burana).
Kara laikā okupēto valstu teātru dzīve tiek pakārtota pēc vācu Reiha parauga – Latvijā par galveno kļūst Dailes teātris, kas iestudē romantiski estatizētas klasikas interpretācijas un izklaidējošas dziesmuspēles.
1944.gadā pēc atentāta pret Hitleru liek slēgt visus Lielvācijas teātrus, ēkas smagi cieš arī no bombardēšana. Ar šo laiku beidzas vācu teātra periods, kas tiek dēvēts arī par propogandas, maskēšanās un bagātā teātra periodu.
…
