ARHITEKTŪRA- ir mākslas veids, kas rada telpisku vidi, kurā notiek cilvēka dzīves procesi. Tā ir celtniecības māksla, māksla projektēt un būvēt. Arhitektūra ir arī celtnes mākslinieciskais izveidojums. Tā ir arī celtņu un dabas objektu kopums, kas veido šo vidi.Ar vārdu „arhitektūra” apzīmē gan pašu celtniecības mākslu, gan pašu celtniecības stilu.
Arhitektūra ietver gan materiālās kultūras, gan mākslas vērtības. Arhitektūrai raksturīgās kvalitātes - funkcionālā, konstruktīvā, mākslinieciskā (lietderība, izturība, skaistums) - atrodas dialektiskā mijiedarbībā, noteiktā vēstures periodā veidojot arhitektūras stilu. Arhitektūrai attīstoties, notiek tās specializācija nozarēs:
civilā arhitektūra (dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, to kompleksi),
pilsētbūvniecība,
ainavu arhitektūra,
kā arī
interjera arhitektūra,
memoriālā arhitektūra,
vēsturiskās apbūves restaurācija.
Arhitektūras objektus iedala pēc to stilistiskajām iezīmēm, sociālā pasūtījuma un funkcijas (tautas būvmāksla, sakrālā arhitektūra un laicīgā arhitektūra). Arhitektūras galvenie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi ir telpas organizācija un arhitektonika, mākslu sintēze un specifiski kompozīcijas paņēmieni (proporcijas, mērogs, ritms, apjoms u.c.).
ARHITEKTI - ir mākslinieki, kas rada celtnes, taču atšķirībā no citiem māksliniekiem viņiem ir jāpārdod savas idejas, pirms tās iespējams realizēt šajās celtnēs. Vārds „arhitekts” grieķu valodā nozīmē „celtnieks” vai „amatnieks”. Arhitekts cenšas būvēt un projektēt ēkas tā, lai tās būtu pievilcīgas, noderīgas un ērtas.…
