Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ
3,99 € Add to cart
Add to Wish List
Want cheaper?
ID number:207561
 
Evaluation:
Published: 28.04.2009.
Language: Latvian
Level: Secondary school
Literature: n/a
References: Not used
Extract

Modernisms ir jēdziens, kas tiek lietots, lai apzīmētu dažādus jaunus virzienus, tendences un strāvojumus pasaules mākslā, arhitektūrā, mūzikā, literatūrā 19.gs. nogalē un 20.gs. pirmajā pusē, ko vieno tradīcijas (reālisma, naturālisma, romantisma) izaicināšana vai noliegšana, dažādi stila un formas eksperimenti, jaunu stilu attīstīšana, subjektīvisms, individuālisms un nereti arī elitārisms. Par modernismu var runāt kā par virzienu, tendenču un strāvojumu sistēmu vai kopumu, nevis kā par vienu precīzi norobežojamu un definējamu virzienu.
VĒLĪNAIS MODERNISMS. Pēc Otrā pasaules kara beigām par vienu no svarīgākajām karā sagrauto vērtību atjaunošanas laika problēmām arhitektūrā kļuva veco pilsētu rekonstrukcijas un pārplānojuma problēma. Taču savu nozīmi saglabāja arī dzīvojamo māju un jauno administratīvo ēku celtniecība, kas īpaši aktīvi izvērsās 50. gados. Par tipiskiem vēlīnā modernisma arhitektūras piemēriem 50. gados uzskatāmi Ālto ansamblis Seinetsalo, Lekorbizjē celtā Ronšānas kapela, Raita veidotais Gugenheima muzejs Ņujorkā ar spirālveida sienām, vācu modernās arhitektūras līdera H. Šarūna Berlīnes filharmonijas ēka, kā arī Mīsa van der Roes principu garā celtais debesskrāpis Lever – House (arhitekts G. Banšafts) – gigantiskam spogulim līdzīgs 22 stāvu tornis no akvamarīna [jūraszaļš vai gaišzils minerāls] stikla.
BRUTĀLISMS (arī neobrutālisms) veidojās, noliedzot Amerikas dārgo stikla un tērauda arhitektūru, un aicināja lietot betonu – lētāku materiālu, kas ar smagnējās masas izteiksmību ļautu paredzēt arhitektūras formu iespējamās izmaiņas. Brutālismu attīstot, arhitekti tiecās atsegt celtnē ne tikai konstrukciju, bet arī praktiskām vajadzībām izmantojamos elementus – elektriskos kabeļus, ventilācijas ierīces u. c.
20. gadsimta sākumā jaunās arhitektūras pārstāvju skaits nebija liels. Redzamākās personības Amerikas arhitektu saimē tajā laikā bija Lūiss Salivans (1856 –1924) un viņa skolnieks Frenks Loids Raits (1869 – 1959). Salivans noveda līdz mākslinieciskai pilnībai Čikāgas skolas racionālo lakonismu [racionāls – lietderīgs, ērti lietojams; lakonisks – īss, kodolīgs] debesskrāpju celtniecībā, mēreni iekļaujot to dekorā jūgendstila ornamentiku. Savukārt Raits atteicās no tradicionālās mājas formas un radīja jaunu nelielas dzīvojamās mājas (kotedžas tipu) ar brīvu plānojumu. Ar dabisko materiālu izmantojumu, terašu, plakano jumtu brīvu izkārtojumu viņš panāca celtnes organisku saliedētību ar dabu, tādējādi likdams pamatus organiskajai arhitektūrai. Raita radītās vērtības lielu atbalsi rada Eiropas arhitektūrā – 20. gadsimta sākumā konstruktīvā virziena tradīcijas, kas Eiropā bija izkoptas galvenokārt rūpniecības objektu būvē. Meklējumiem pēc lakoniskākiem un celtņu funkcijām atbilstošākiem risinājumiem pievērsās arī mākslinieks un dizaina meistars Pēters Bērenss (1868 – 1940). Bērenss darbojās arī kā pedagogs un savā darbnīcā izaudzināja to arhitektu saimi, kas 20. gadu otrajā pusē spēja izdarīt radikālu pagriezienu arhitektūras attīstībā – viņa darbnīcā strādāja L. Mīss van der Roe, V. Gropiuss un arī Lekorbizjē.
Amerikānis Lūiss Salivans (1856 – 1924) bija pirmais amerikāņu modernās arhitektūras pamatlicējs, vadošais Čikāgas skolas mākslinieks. Viņš cīnījās pret Amerikas Savienotajās Valstīs iesakņojušos eklektismu, kura pārstāvji debesskrāpjus padarīja līdzīgus viduslaiku baznīcu un zvanu torņiem, izgreznoja tos ar gotiskām un klasicisma stila detaļām. Salivana pirmie darbi izpildīti jūgendstila formās, bet pamazām viņš izstrādāja vienkāršāku, noteiktāku manieri, liekot pirmajā vietā arhitektūras funkcionālās un konstruktīvās prasības.
Augsti vērtējama ir funkcionālisma virziena pamatlicēja VALTERA GROPIUSA (1883 – 1969) nozīme arhitektūras attīstībā – viņš ne tikai bija praktiķis, bet arī teorētiķis, kas attīstīja arhitektūras filozofiju. Pēc Gropiusa domām, funkcionāli nepamatotas celtnes formas, kā arī visāda veida izrotājumi ne vien pieblīvē arhitektūru, bet, iedarbojoties uz cilvēku, piesārņo tā psihi. Turpretī taisno un skaidro formu loģiski apkopojumi ir ne tikai praktiski un lietderīgi, bet arī noskaņo apziņu skaidrai un loģiskai domāšanai. Gropiuss bija pārliecināts, ka funkcionāla pilnība jau nodrošina celtnes estētiskās kvalitātes. Pēc Gropiusa projektiem celta skolas “Bauhaus” ēka Desavā (1926), Dammerštokas dzīvojamais masīvs Karlsrūē (1928). Kopā ar citiem arhitektiem projektējis Hārvarda universitātes (1950) un Bagdādes universitātes kompleksus (1961), ASV vēstniecību Atēnās (1961) un aviokompānijas “Panamerican Airlines” ēku Ņujorkā (1963).…

Author's comment
Load more similar papers

Atlants

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register