Rokoko mākslā
Pretstatā monumentālajam, spēka, ciešanu un pretrunu pilnajam barokam rokoko ir laicīgāks, liriskāks. Stilam raksturīgi gaiši, smalki un gaisīgi toņi, dekoratīva pārbagātība, izsmalcinātas, vijīgas formas, asimetrija. Rokoko mākslinieki apdziedāja mūžīgu jaunību un skaistumu, baudu un bezrūpību. Ļoti iecienīti kļuva mitoloģiskie tēli, austrumnieciski motīvi. Mākslas darbos tika kultivētas alkas pēc izšķērdības, dīkdienības, baudām, tajos atspoguļojās amoralitāte, kas valdīja Ludviķa 14. galmā. Mākslas darbi atspoguļoja tieksmi pēc elegances, ko pauda smalka, sarežģīta ornamentika. Rokoko stilam trūka dziļa idejiska satura un sabiedriskuma motīvu, tam raksturīga formas izskaistināšana. Apzeltītajos rāmjos ievietotajās lielformāta gleznās bieži vien attēloti grezni tērpti kungi un dāmas balles zālēs vai krāšņos parku nostūros (Vato”Sabiedrība parkā”, Izbraukums uz Citēras salu”). Glezniecībā daudz mitoloģisku un pastorālu sižetu (Bušē “Venēras tualete”), vai sadzīves ainu, kas pauž neslēptu erotiku (Fragonārs “Slepenais skūpsts”).
Žans Antuāns Vato
Dzimis 1684. gadā – 1721. gadam
Franču gleznotājs
Viņš gleznoja kara ainas, sadzīves un lauku ainas, mitoloģiskus un reliģiskus sižetus, skumjas no teātra dzīves
…
