Bizantijas arhitektūra 5.-15.gadsimtā

1.Vēlīnais Bizantijas – (XIII-XV. gs) atteikšanās no monomentālu tempļu celšanas un nākšana pie nelielu bet izsmalcinātu celtņu būvēšanas
Īpatnības
Konstantinopole vienmēr ir bijusi Bizantiešu imperatoru darbības lauciņš arhitektūras jomā. Varenie mūri, kas sargāja pilsētu no jūras un no sauszemes tika uzcelti vēl V.gs. Tilti, ceļi, bākas, nocietinātas ostas, pilis un sargtorņi piepilsētā norādīja cik lielā mērā tika piešķirta nozīme pilsētas aizsardzības būvniecībai. Nevelti Konstantinopole skaitījās neieņemama un tāda tā arī bija, ko pierāda daudzie vēsturiskie notikumi šajā reģionā.
Starveidīgais ielu plānojums, kas veda uz imperatora pils laukumu, tempļiem un hipodromiem, pasvītroja imperatora varas absolūtismu. Pilsētā nebija dabīgas tekoša ūdens tilpnes, tāpēc tika izbūvēti akvedukti un mākslīgas pazemes ūdens krātuves - cisternas, kas vēlāk kalpoja kā noliktavas un slēptuves kara laikā. Cisternu būvniecībā plaši tika izmantota velvju sistēmu griestu konstrukcijas, kas ļāva gūt zināmu pieredzi. Par civilēku celtniecību Bizantijā ir zināms ļoti maz, bet no tā laika pierakstiem ir zināms, ka eksistēja pilis, amatnieku un tirgotāju kvartāli, tirgus laukumi, lielas darbnīcas, viesnīcas, teātri, bibliotēkas un cirks. …