Bizantijas māksla attīstījās vēlāk nekā Bizantijas valsts. Pirmo uzplaukumu tā piedzīvoja Justiniāna I valdīšanas laikā. Imperātors centās antīko un hellēnisma kultūru savienot ar kristietības principiem. Konstantinopoli veidoja kā otro”Romu”. Tur tika būvēti milzīgi kristīgo dievnami un plaši valdnieku piļu kompleksi. Bizantijas mākslā vēl bija stipri jūtami antīkās mākslas principi. Par ko liecināja pilsētu regulārā apbūve un celtnēs izmantotie ordera elementi. Konstantinopole vienmēr bija Bizantijas imperatoru arhitektūras darbības centrs. Masīvas cietokšņa sienas paslēpa pilsētu gan no jūras, gan no sauszemes, tās tika uzceltas jau 5.gs. Tilti, ceļi, bākas, nostiprinātas ostas, pilis un torņi-parādija galvaspilsētas varenumu un to, cik svarīgi tika vērtēta pilsētas drošība. Staru veida ielu plānojums, kurš no jebkuras pilsētas malas veda uz imperatora pilīm, katedrālēm un hipodromiem, parādīja absolūto imperatora ietekmi un varu tajā laikā.
Bizantijas arhitektūra iedalās trīs posmos. Agrīnajā(5. -8. gs.), visdusbizantijas(8. -13.gs.) un vēlāko laiku bizantijas periods(13.-15.gs.)
Agrīnajā bizantijas periodā dievnamus var iedalīt divās grupās. Bazilikas un centriskas velvju celtnes un apaļas, kvadrātiskas, astoņstūŗa vai krusta pamatnes. Justiniāna I laikā Kontantinopolē tika uzcelti spēcīgi nocietinājumi ar bastioniem, torņiem,šaujamlūkām un vārtiem. Lielākos vārtus dēvēja par zelta vārtiem.
Kopš 6.gs. Bizantijā plaši izplatījās un par raksturīgāko celtnes tipu kļuva bazilika ar kupolu. Dievnams kļuva par galveno sabiedrisko ēku. Bazilika bija vairākos jomos sadalīta, izstiepta četrstūra formas ēka ar ieapaļu vai stūrainu izvirzījumu austrumu daļā - apsīdu, kur novietoja altāri. Līdzīgu nozīmi ieguva ēkas ar centrisku plānojumu un kupola segumu. Sākumā šādas centriska plānojuma ēkas bija kapenes un baptistēriji, vēlāk arī baznīcas.
Bizantijas arhitektūrā galvenais ir kupols. Arhitekti pārņēma celtniecības tradīcijas daļēji no Romas, daļēji no Sīrijas un Mazāzijas. No Mazāzijas nāca arī simboliskie priekštati par dievnamu un tā daļām. Pēc šiem priekštatiem celtne simbolizēja kosmosu, kupols – debesis, celtnes taisnstūra pamats – zemi, bet sienas - gadalaikus. Ieeja atradās rietumu pusē, bet altāris – austrumu pusē, viena siena bija pavērsta pret ziemeļiem, otra pret dienvidiem. Tādējādi atkal tika pielietota senā kvadrāta simbolika ar četru gadalaiku pielūgšanu.
…
