Personas apsardzes šaujamieroču izmantošanas taktika

Neatkarīgi no uzdevumu rakstura, kurus veic apsargs vai miesassargs, ieroču un citu speclīdzekļu pielietošana var tikt apskatīti kā ārkārtas gadījums, kad citu iespēju glābt apsargājamā dzīvību un veselību nav palicis. Kāds ir teicis: „Miesassargs jebkuru apkārtējās vides izmaiņu novērtē vispirms ar „briesmas - drošība” kritēriju, no aizsargājamā dzīvības un veselības draudu redzes viedokļa.” Šī tēze ir jāatceras katru reizi, kad personas apsargs uzsāk personu aizsardzību, ikkatru dienu. Savā darbā, personu apsargi vai miesassargi, orientējas uz to, ka ja būs nepieciešamība izmantot ieroci, tad apsardzes darbību vērtējums nebūs augsts. Personas apsarga darbs – nodrošināt to, lai noziegums vispār netiktu veikts. Tomēr dažādu apstākļu dēļ, ne vienmēr tas ir iespējams. Noziedzniekam ir milzīgas priekšrocības – viņš var izvēlēties vietu, laiku, ieroci – var veikt savu uzbrukumu grupā. Tomēr viņam ir viens milzīgs mīnuss – viņam ir bail. Bail tikt noķertam, nošautam, apsūdzētam un ievietotam cietumā. Tomēr šeit galvenā dilemma: „Šaut vai nešaut”... Lēmumam par šaujamieroča izmantošanu ir jābūt pamatotam uz spēcīgām savu pilsonisko un profesionālo tiesību zināšanām kā arī skaidras situācijas analīzes rezultātam. Ja ir pieņemt lēmums ieroci izvilkt un notēmēt, tad nav šeit vairs laika minstināties – šāvienam jānotiek izlēmīgi un profesionāli. Šaujamieroču konfrontācijai piemīt viena īstenība: „Vai nu tu, vai nu tevi” – un ja šī cīņa ir uzsākta, tai ir jābeidzas ar noziedznieka neitralizēšanu.