5. Nobeigums.
Taisnīgā kara teorija ir tikpat sena kā pati karadarbība, un jautājumi par to, kad karš var tikt uzskatīts par attaisnojamu un morālu ir bijuši svarīgi domātājiem jau kopš Senajiem laikiem. Līdz ar to šī teorija ir tikusi izstrādāta daudzu gadsimtu garumā, tomēr jāatzīst, ka galvenie taisnīgā kara principi ir palikuši gandrīz nemainīgi līdz pat mūsdienām: taisnīgs iemesls; taisnīgi nolūki; leģitīma autoritāte; karš kā vienīgā izeja; panākumu iespējamība un proporcionalitāte. Protams, taisnīgā kara princips ir spēkā tikai tad, ja arī karadarbība notiek atbilstoši taisnīguma principiem: karavīru nošķiršana no civiliedzīvotājiem; civiliedzīvotāju imunitāte; militārā spēka proporcionāla pielietošana; humāna apiešanās ar karagūstekņiem. Tāpat lielu nozīmi šajā teorijā arī spēlē taisnīgums pēc kara – karojošo valstu savstarpējo attiecību noregulēšanā un rehabilitācijā pēc kara: godīga miera līguma noslēgšana, tautu tiesības uz suverenitāti, kara noziedznieku sodīšana. Svarīgi ir atzīmēt, ka taisnīgā kara teorija paredz, ka karš ir taisnīgs tikai tad, ja viņš atbilst pilnīgi visiem šiem kritērijiem.
Neapšaubāmi, ASV iebrukums Afganistānā ir ļoti ievērības cienīgs gadījums tieši no taisnīgā kara teorijas viedokļa, un par šo gadījumu ir ļoti daudz interesantu un tajā pašā laikā pretrunīgu viedokļu. Sīkāk iepazīstoties ar šiem viedokļiem un citu informāciju par šo konfliktu, nākas secināt, ka izvērtēt, vai šis karš ir taisnīgs vai netaisnīgs nav viegls uzdevums, jo, lai gan teorētiski ir zināmi taisnīguma noteikumi, tīri praktiski tos ir piespējams interpretēt ļoti dažādi un brīžiem pat pretrunīgi, tāpēc raugoties no vienas puses ASV rīcība nav bijusi taisnīga, bet no otras – ir.
Runājot par kara iemesliem nerodas lielu pārpratumu – ASV iebrukums Afganistānā bija atbilde uz teroristu uzbrukumiem 11. septembrī ASV un ir kā aizsargāšanās no agresijas no citas valsts puses un tālāku iespējamo šādu uzbrukumu novēršana.
Lielākas diskusijas ir par to, vai bija nepieciešams atbildēt ar militāru spēku, vai tā bija vienīgā iespēja, kā ASV spēja risināt šo konfliktu, jo ASV uzbrukumi Afganistānā radīja postījumus nesalīdzināmi lielākus, nekā 11. septembra notikumi Ņujorkā un Vašingtonā.
Ja ļoti cieši sekot teorētiskajiem uzskatiem, tad ASV iesaistīšanos karā nevar uzskatīt par pilnīgi attaisnotu (iespējamas diplomātikas sarunas, mazas kara pozitīva iznākuma iespējas).
Turklāt šo netaisnīga kara izpausmi vēl vairāk pastiprina ASV karošanas taktika un šaubas par proporcionālu spēka pielietošanu, kur intensīvas bombardēšanas rezultātā smagi cieta Afganistānas infrastruktūra un gāja bojā milzīgs civiliedzīvotāju skaits, kas, lai gan oficiāli skaitās „netieši” gājuši bojā, tomēr to skaits ir pārāk liels, lai to norakstītu uz neveiksmi vai kļūdu bumbu nomērķēšanā. Turklāt atklāts paliek jautājums, kādu iespaidu tas atstās uz Afganistānas iedzīvotājiem un vai tik iznīcinoša karadarbība neveicinās naidu pret ASV un rietumu civilizācijām, veicinot arī jaunas teroristu kustības nākotnē. Līdz ar to nav skaidrs, vai šī kara pozitīvās sekas pārsniegs negatīvās sekas, skatoties ilgtermiņā. Un visbeidzot – nepiedodama ir ASV izturēšanās pret Taliban karagūstekņiem, kas ir pilnīgā pretrunā ar jus in bello noteikumiem.
…
