Betons - mākslīgs akmens materiāls, kas izveidots, samaisot cementu, rupjās un
smalkās pildvielas un ūdeni, ar disperso vai šķidro piedevu pievienošanu vai bez tām, un kurš
iegūst savas īpašības cementa minerālu cietēšanas ceļā.
Mūsu valstī ēkas un citas konstrukcijas no monolītā betona tiek celtas cauru gadu. Ir
zināms, ka jau pie gaisa temperatūras +5°C betona maisījumi strauji samazina savu stiprību.
Visas hidratācijas reakcijas palēninās. Savukārt, pie temperatūras, kas zemāka par 0°C ķīmiski
nesaistītais ūdens pārvēršas ledū un palielina savu tilpumu apmēram par 9%. Rezultātā betonā
rodas papildus iekšējie spriegumi, kas sagrauj vēl pilnīgi neizveidojušos betona struktūru..
Aizsalušam betonam piemīt liela stiprība, bet tā ir tikai pateicoties sasaluša ūdens saķerei. Pie
atkušanas hidratācijas procesi atjaunojas, bet struktūras bojājumu dēļ tas vairs nevar sasniegt
projektēto stiprību, t.i. tā stiprība ir daudzkārt zemāka par betona stiprību, kas netiktu pakļauts
sasalšanai.[1.] Sliktāks ir arī citas betona īpašības, piemēram, blīvums, salizturība, saķeres spēja ar stiegrojumu. Betona īpašības pasliktinās jo vairāk, jo mazāka ir betona stiprība sasalšanas brīdī. No tā izriet, ka jo vēlāk betons tika sasaldēts, jo tuvāk pie normālās būs tā stiprība (1. att).
Eksperimentu rezultātā ir noskaidrots, ka lielu ietekmi uz betona stiprības iegūšanas procesu rada tā cietēšanas apstākļi. Ja betons līdz sasalšanai sasniegs 30 – 50 % no projektējamās stiprības, tad turpmākā zemo temperatūru ietekme vairs tik būtiski neietekmē betona
fizikāli – ķīmiskās īpašības. Tāpēc, ievērojot visu iepriekš teikto, īpaša uzmanība ir jāpievērš betona cietēšanas sākuma periodam. Jo vairāk ziemā.…
