Kosmiskie teleskopi
Virszemes teleskopi spēj atklāt daļu Visuma noslēpumu, jo Zemes atmosfēra lielā mērā aiztur vai izkropļo debess ķermeņu starojumu. Lai šo šķērsli apietu, orbītā ap Zemi ir palaisti vairāki desmiti ar teleskopiem aprīkotu oavadoņu. Pirmais no tiem bija orbitālā Saules observatorija OSO, kuru 1962. gadā palaida NASA.
Orbitālās stacijas.
Orbitālajās stacijās astronauti var ilgstoši strādāt kosmosā 320 km augstumā virs zemes. Stacijas izmanto debess spīdekļus Zemes novērojumiem, kā arī eksperimentiem, kas jāveic bezsvara apstākļos vai atklātā kosmosā. Tagad astronauti var pavadīt kosmosā vairākus mēnešus, uzkrājot ilgstošu lidojuma pieredzi, kas var izrādīties noderīga turpmākos kosmosa pētījumos.
Pirmās orbitālās stacijas uzbūvēja 20. gs. 70. gados Padomju Savienība, kad kļuva skaidrs, ka tai neizdosies uzvarēt sacensībā par cilvēka nogādāšanu uz Mēness. Stacija, kuru palaida 1971. gadā, sastāvēja no laboratorijas moduļa, dzīvojamā moduļa un sakabināšanās mezgla, pie kura pietaubojās kosmosa kuģi. Saules baterijas nodrošināja staciju ar elektoenerģiju.
Personālais asistentpavadonis.
Personālie asistentpavadoņi r sarežģīti roboti, kurus paredzēts izmantot Starptautiskajā orbitālajā stacijā kā apkalpes papildu acis un ausis. Pie palīdzēs kontrolēt staciju un novērst bojājumus. Asistentpavadonis ir aptuveni 15 cm liela lode, kas bezsvara apstākļos brīvi peld gaisā. To dzen uz priekšu seši mazi ventilatori. Asistentu, kas pavada astronautu, var izmantot kā mobilo videofonu sakariema r citām stacijas vietām vai ar Lidojuma vadības centru uz Zemes. Automātiskajā režīmā asistents lido pa staciju un veic stacijas sistēmu pārbaudi vai arī pārraida skaņu un attēlu uz Lidojuma vadības centru. Asistentu mazie izmēri ļauj tiem iekļūt cilvēkam grūti pieejamās stacijas vietās. Bojājumu novēršanai tie var strādāt arī grupā.
…
