Loģistikas objekts ir materiālās, informatīvas, finanšu un citas plūsmas no izejvielu avotiem līdz gala patērētājiem.
Loģistikas priekšmets ir materiālās un citas plūsmas optimizācija.
Termins „loģika” ir radies senajā Grieķijā (grieķu valodā logicos nozīme aprēķināms, nosakāms), bet vārds „loģistika” – domājošs (franču valodā loger, angliski logistic, vāciski logistik) – Romas Impērijā – tā apzīmēja pārtikas sadales noteikumus. Bizantijas imperatora Lauvas VI laikā (866. – 912.g.g.) loģistika tika definēta kā armijas nodrošinājuma pārvietošana un vadība.
Gandrīz visi autori, apskatot loģistikas „vēsturisko izcelsmi”, norāda, ka tā ir attīstījusies no militāro darbību jomas līdz zinātnei. Tā noteikti nav nejaušība, bet gan likumsakarība, jo tieši kara laikā ir īpaši svarīgi nodrošināt daudzu struktūru precīzu sadarbību.
Vēlāk izrādījās, ka arī dažādās ekonomikas nozarēs, to saimnieciskajā darbībā šāda pieeja var palīdzēt gūt panākumus. Loģistikas ģenēzē XX gs. var izdalīt šādus posmus:
1. no 1920. g. līdz 1950. g. vidum;
Šo posmu var nosaukt par „fragmentarizācijas” periodu, kad loģistikas ideja kā integrēta darbība ar mērķi samazināt kopējos izdevumus un vadīt materiālo plūsmu biznesā vēl nebija pieprasīta, taču jau „virmoja gaisā”. Šis periods ir svarīgs ar to, ka bija formulēti priekšnoteikumi loģistikas koncepcijas attīstībai: preču krājumu un transportēšanas izdevumu palielināšanās preču sadales sistēmās; transporta tarifu pieaugums; mārketinga koncepcijas parādīšanās un ātra izplatīšanās.
…
