Pļaviņu hidroelektrostacija

Par Latvijas nacionālo upi tautā tiek uzskatīta Daugava. Jau kopš romantisma laikmeta latviešu literatūrā Daugava minēta kā likteņupe vai upju māmuliņa. Un ne tikai gleznaino ainavu - ieleju, krāču, klinšu un kultūrvēsturisko centru, kas tās krastā veidojušies, dēļ. Gadsimtu gaitā tā bijusi nozīmīga transporta artērija, iztikas pelnīšanas līdzeklis un enerģijas avots. Daugavas senieleja posmā no Aiviekstes ietekas Daugavā līdz Aizkrauklei rūpniecības intensifikācijas laikā PSRS tika vērtēta kā ļoti izdevīga hidroelektrostacijas būvniecībai, un tai bija jāsniedz būtisks ieguldījums elektroenerģijas ražošanā. Svaru kausi, kuru vienā pusē varētu likt ekonomisko izdevīgumu un otrā - unikālu kultūrvēsturisko teritoriju, dabas vērtību un vides saglabāšanu, tobrīd, bez šaubām, nosliecās par labu pirmajam. Un tagad, pēc 45 Pļaviņu HES pastāvēšanas gadiem, ir apzinātas negatīvās ietekmes, ko tās celtniecība un darbība radījusi un tiek meklēti risinājumi, lai vismaz daļu no tām novērstu. Appludinātās Daugavas ielejas, pilskalni, citas kultūras vērtības, krastu erozija, zivju migrācijas apgrūtinājumi un vairāku sugu izzušana, ledus sastrēgumu un plūdu draudi prasa lielu naudas līdzekļu ieguldījumu. Tas viss liek uzdot jautājumus - kā būtu, ja būtu un vai bija tā vērts? Šajā darbā mēs aplūkojam visas iepriekš minētās problēmas saistībā ar Pļaviņu HES darbības sekām un to iespējamos risinājumus.…