No piedzimšanas līdz mūža pēdējam mirklim cilvēks pilda dažādas sociālas lomas: viņš ir bērns, skolēns, students, karavīrs, tēvs, vectēvs, ierēdnis, padotais, priekšnieks, slimnieks un daudz kas cits. Lomas var būt arī negatīvas: cilvēks var kļūt par likumpārkāpēju, noziedznieku, apsūdzēto, notiesāto, narkomānu vai prostitūtu. Par šādu personu var teikt, ka tās rīcība ir novirzījusies no sabiedrībā pieņemtiem standartiem. Socioloģijā un kriminoloģijā šo rīcības novirzītību apzīmē ar terminu deviance (no latīņu de „no” un via „ceļš” – tātad „necelība”), atsevišķu deviances gadījumu – ar terminu (A. Vilks, 1996., 38. lpp.)deviācija, bet indivīdu, kuram deviance piemīt, - ar terminu deviants (A. Vilks, 1996., 39. lpp.). Deviance nav itin viss, ko ikdienas dzīvē dēvējam par novirzēm. Piemēram, par devianci nav uzskatāms sabiedriski nekaitīgas dīvainības. ASV sociologs Džerijs L. Simonss 60. gados sarīkotā aptaujā par to, kādu rīcību varētu atzīt par devianci un kādu tipu cilvēkus – par deviantiem, sastapās ar ļoti dažādiem viedokļiem. Dž. L. Simonss raksta: „Kā jau varēja paredzēt, aptaujātie savās atbildēs minēja homoseksuālistus, narkomānus, radikāļus un noziedzniekus, bet figurēja arī tādi tipi kā krāpnieki, sievietes, kas izvēlējušās profesionālo karjeru, demokrāti, bezatbildīgie autovadītāji, ateisti, ticīgie, piepilsētu iedzīvotāji, pensionāri, jaunieši, kāršu spēlētāji, vīrieši ar bārdu, mākslinieki, pacifisti, mācītāji, liekuļi, hipiji, vaļsirži, uzkrāsotās meitenes, valsts prezidents, konservatori, rasu segregācijas pretinieki, priekšnieki, šķirteņi, netikļi, motociklisti, augstprātīgie studenti, viszinošie profesori, modernie ļaudis un amerikāņi.” (Simmons J. L., 1969 : 3.) Kā redzēdams, gandrīz visus cilvēkus kādās lomās vai situācijās varētu uztvert kā deviantus. Taču sociologiem un kriminologiem ir savs viedoklis (A. Vilks, 1996., 39. lpp.).…
