Recenzija par S.Zirnes rakstam "Par katliem un dvēselēm: ēdiena gatavošana un dzimte urbānā latviešu mājsaimniecībā"

Es lielāko dzīves daļu esmu pavadījusi ģimenē ar mammu un neviena no mums īpaši neizceļas ar labām ēdiena gatavošanas prasmēm, nemaz nerunājot par kopīgu maltīšu ieturēšanu. Visbiežāk katra atsevišķi paspējam iekost kaut kur pa ceļam un, ja nu tomēr vakarā ir laiks paēst mājās, tas visbiežāk notiek dīvānā pie televizora. Protams, es neslavēju šādu ģimenes dinamiku un saskatu daudz pozitīvu iezīmju kopīgas un ar uzturvielām bagātas maltītes ieturēšanai, tomēr ar šo vēlējos vēlreiz norādīt uz pētījuma slikto dažādu ģimenes modeļu atspoguļojumu. Ir iespējami tik daudz un dažādu veidu, kā, ko un ar ko ēst, bet, pētījumā izvēloties tikai līdzīga tipa ģimenes, tiek atkal radīts priekšstats par normu, kas visiem tiem, kas tajā neiederas, rada izstumtības un nepietiekamības sajūtu. Ideālā gadījumā pienākumu sadalei ģimenē vajadzētu būt vienlīdzīgai neatkarīgi no dzimuma, taču zināms, ka dažādu apstākļu (piem., laika trūkuma, neprasmes, sabiedrības normu un nosodījuma) dēļ, tas ne vienmēr ir iespējams. Taču, ja tavā ģimenē kaut kas funkcionē un visi tās locekļi jūtas apmierināti, tas jau ir labāk nekā vairumam. …