Līdzdalības iespējas lēmumu (likumu) pieņemšanā

3.Līdzdalības iespējas Latvijā
3.1. Politiskā līdzdalība Latvijā
Jau kopš 19.gadsimta otrās puses Latvijā bija vērojams itin augsts politiskās līdzdalības līmenis. Aktīvi šajā ziņā bija arī latvieši, kuru ievērojamais statistiķis un valstsvīrs Marģers Skujenieks savulaik nodēvējis par „biedrību tautu”. Izmantojot labvēlīgus politiskos apstākļus, latvieši veidoja daudzas kultūras, saimnieciskās un vēlāk arī politiskās organizācijas. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka arī pēc Latvijas Republikas proklamēšanas politiskās līdzdalības konvencionālās formas bija ļoti populāras.
Ļoti straujš līdzdalības pieaugums bija novērojams 20.gadsimta 80. Gadu nogalē, kad iezīmējās padomju režīma sairums. Šajā laikā aptuveni 90% Latvijas iedzīvotāju bija piedalījušies kādā protesta akcijā. Šāda aktivitāte ir skaidrojama ar to, ka pēc 50 gadu pārtraukuma Latvijas iedzīvotājiem atkal bija iespēja brīvi paust savu nostāju un nepiespiesti organizēties, lai piedalītos politiskajā dzīvē. Papildu motivāciju sniedza centieni atjaunot valsts neatkarību un panākt dzīves līmeņa celšanos.
Taču ļoti drīz pēc liktenīgajiem 1991. gada augusta notikumiem, kuru rezultātā Latvija atguva savu valstisko neatkarību, sabiedrības entuziasms un vēlme iesaistītes politiskajās aktivitātēs jūtami noplaka. To noteica gan darbībai mobilizējušā mērķa sasniegšana, gan arī ilgstošā sabiedriski politiskā spriedze vairāku gadu garumā. Minētās tendences labi ilustrē socioloģisko pētījumu rezultātā iegūto informāciju.
Kopš 90. gadu otrās puses ir vērojams jauns posms politiskās līdzdalības attīstībā Latvijā. Tam raksturīga ierasto līdzdalības formu stabilizēšanās. Lielāku popularitāti gūst referenduma rīkošana un citu tiešās demokrātijas mehānismu izmantošana, jo ir radušās dažādas pilsoņu grupas, kas apzinās savas politiskās iespējas. …