Mēs dzīvojam strauju pārmaiņu un globalizācijas laikmetā. Dažādu sociālo, politisko, ekonomisko un kultūras faktoru attīstība, rada pārmaiņas arī cilvēku ikdienas dzīvē. Mūsdienu sabiedrība atrodas nepārtrauktā pārmaiņu un attīstības procesā, un par indivīda pastāvēšanas normu ir kļuvusi arī nepārtraukta attīstība, izglītojoties un gūstot jaunas zināšanas. Mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi par informācijas sabiedrību, kurā aizvien būtiskāka loma tiek piešķirta izglītībai kā nepārtrauktam procesam visas dzīves garumā.
Amerikāņu sociologs Dž. Grinders ir teicis: „Nav jēgas gaidīt, kamēr pasaule pielāgosies jums. Tas nekad nenotiks. Vienīgais veids gūt panākumus ir pašiem pielāgoties pasaulei.” (Baltušīte R. 2006; 4) Un vienīgais veids, kā to darīt, ir mācoties, pie tam darot to ne tikai bērna vai pusaudža vecumā, bet arī brieduma gados un visa mūža garumā.
Šīs mūsdienu sabiedrības pārmaiņas un jaunās tendences ir kalpojušas par priekšnoteikumu tāda jēdziena, kā pieaugušo izglītība attīstībai un nozīmības pieaugumam. Zināšanu straujā novecošana rada pamatu nepārtraukti papildināt, koriģēt vai apgūt saturiski jaunu informāciju visas dzīves garumā un novērojama situācija, ka strauji pieaug to pieaugušo cilvēku skaits, kas uzsāk studijas augstskolā vai dažādos kursos. Pie tam strauji palielinās ne tikai pieaugušo, bet cilvēku, kuri mācās skaits kopumā. Uz pieprasījumu adekvāti reaģē piedāvājums un pieaug arī dažādu izglītības pakalpojumu sniedzēju skaits. Protams, ne jau tikai minētie ekonomiskie, sociālie un politiskie faktori, bet arī dažādas indivīdu personīgās motivācijas, ir par pamatu izvēlei iesaistīties mācīšanās procesā, kāds tādējādi ceļ savu pašapziņu, kāds atalgojuma līmeni utt., un pedagogs ir tas, kurš palīdz to visu sasniegt.
Pedagogs ir neatņemams mācīšanās procesa komponents, kuram darba procesā jāizprot un jāņem vērā visi izglītību ietekmējošie faktori, kā arī šīs mācīšanās motivācijas, kas nosaka un ietekmē arī mācīšanas stilu, veidus, programmu saturu utt.…
