Vēl vairāk piemēru par nodarītiem zaudējumiem var atrast tad, ja pieeja dabas izmantošanai ir vienpusīga un skar tikai viena resora intereses. Upju aizdambēšana dod lētu elektroenerģiju, ūdeni izkaltušo augšņu apūdeņošanai, palielina ūdens transporta iespējas. Taču, no otras puses, dambji aizsprosto ceļu vērtīgajām zivīm, un to dabiskā atjaunošanās tiek pārtraukta. Biogēnās vielas izgulsnējas ūdenskrātuvēs, pasliktinās zivju barības bāze upju grīvās, barošanās vietas utt. Lauksaimniecībai tiek atņemtas pārplūstošas, visauglīgākās palieņu augsnes; mainās ūdens režīms – ceļas gruntsūdens līmenis.
Pirmais un svarīgākais dabas aizsardzības uzdevums ir atklāt cēloņu un seku cilvēku sabiedrības un dabas mijiedarbībā. Atrast līdzekļus, lai novērstu cēloņus vai cilvēka darbības nelabvēlīgās sekas, ir svarīgs un vēl sarežģītāks uzdevums. Piemēram upē konstatētas beigtas zivis, un ūdenim ir fenola smaka. Iepriekšējā dienā rūpnīca, kas atrodas augstāk pie upes, ielaida piesārņotus rūpnieciskos notekūdeņus. Te viss ir skaidrs – kā cēlonis, tā sekas, atliek tikai sameklēt personu, kurai ir jāatbild par upes saindēšanu, un noteikt tās vainas pakāpi (kaut arī tas viss neatjaunos bojā gājušās zivis).
Daudz piemēru par divējādo iedarbību uz dabu varam atrast lauksaimnieciskajā ražošanā. Bez indīgo ķimikāliju palīdzības pagaidām nav iespējams tikt galā ar kaitīgajiem kukaiņiem, bet indes vienlaicīgi iznīcina arī daudzus derīgus dzīvniekus, saindē vidi, kurā dzīvo cilvēks, un pašu cilvēka organismu. Lopu ganīšana mežā no lopkopju viedokļa ir pieļaujama, taču tā krasi samazina augšņu ūdenscaurlaidību, samazina koksnes pieaugumu, sekmē kaitēkļu attīstību, samazina ogu un sēņu ražu, samazina putnu skaitu, rada stabilus ērču encefalīta perēkļus. Pēdējais piemērs rada, cik lielu ietekmi uz cilvēka apkārtējo vidi atstāj tikai viens saimnieciskais pasākums – lopu ganīšana mežā. Ļaunums, ko mežam nodara lopu ganīšana, drīz vien kļūst acīmredzams, taču daudzās vietās to neuzskata par bez saimnieciskumu un turpina, aizbildinoties ar ganību trūkumu. Praksē parasti savijas vairāku dabas izmantotāju intereses. Par nožēlošanu, nereti summārais pasākumu komplekss, kas vienam dabas izmantotājam šķiet absolūti derīgs, citām tautas saimniecības nozarēm nodara ļaunumu.
Estētiskā nozīme dabai ir milzīga. Daba vienmēr ir bijusi mākslas iedvesmotāja, piemēram, tai ir bijusi centrālā vieta mākslinieku ainavistu un animālistu daiļradē. Dabas ainas ir atspoguļotas lielo rakstnieku darbos. Dabas skaistums saista ļaudis un labvēlīgi ietekmē to garastāvokli, tāpēc sargāsim un glabāsim apkārtējo dabu, kā arī ja esam kaitējuši apkārtējai videi, labosim savas kļūdas.
…
