Uzmanība ir ļoti komplicēts cilvēka psihes stāvoklis un tai nav īpaši sava rakstura. Uzmanība vairāk definējas kā uztveres un domāšanas komponents, taču uzmanībai ir vairākas īpašības un veidi, kuras izpaužas atkarīgi no situācijas un apkārtējiem apstākļiem.
P.Birkerts savā grāmatā „Pedagoģiskajā psicholoģija” izdala gan uzmanības galvenās funkcijas, gan pēc attīstības viedokļa, gan pēc uzmanības objekta, apjoma un sadalīšanas, intensitātes. Uzmanība tiek arī izdalīta pēc sekojošām īpašībām:
Noturīgums – nosaka uzmanības stabilitātes spēju ilgākā laika posmā un ir cieši saistīts ar saziņas dalībnieka fizisko stāvokli un pašsajūtu. Uzmanības noturīgumu nodrošina centrālā nervu sistēma un apziņas stabilitāte ilgākā laika posmā, tāpēc uztraukuma vai nenoturīgas uzmanības gadījumā runātājam bieži vien var pazust domas pavediens. Būtiski ir arī jāatceras, ka aktīvas domāšanas procesā uzmanības noturīgums svārstās 30-45 minūšu intervālā, jo uztverot jaunu informāciju, uzmanības noturīgums strauji samazinās. Uzmanības noturības raksturojums ir spēju ilgstoši saglabāt uzmanību uz kāda konkrētā objekta, nenovēršoties no tā un nesamazinot uzmanības daudzumu. Katra cilvēka uzmanības noturīgums ir i individuāls un ir atkarīgs no fizioloģiskām īpatnībām, konkrētā momenta psihiskā un fiziskā stāvokļa, motivācijas, ārējiem traucēkļiem utt. Noturība ir tieši atkarīga arī no intereses pret objektu – loģiski, jo mazāka ir interese, jo grūtāk ir noturēt uzmanību.
Apjoms – nosaka objektu daudzumu īsā laika sprīdī. Uzmanības apjomu raksturo objektu daudzums, kuri var tikt skaidri uztverti salīdzinoši īsā laika periodā, parādot informācijas apjomu, un spēj koncentrēties cilvēka apziņa, lai darbotos ar iegūstamo un pieplūstošo informāciju. Jo pazīstamāki objekti, jo lielāks uzmanības apjoms. G. Millers noteica, ka cilvēka uzmanības apjoms ir 7 ± 2 nesistematizēti objekti (objekti, kuri nav saistīti savā starpā). …
