Es eju gar šalcošās jūras krastu un redzu - mazs sienāzītis sēž uz liela, balta gliemežvāka. Pēkšņi bangojošās jūras vilnis tam pārslīd pāri. Gliemežvāks tik ļoti atgādināja mana mūža baltos mirklus, ka es to paņēmu un ieliku kabatā, bet sienāzīti palaidu brīvībā drošākā vietā, lai viņa ceļi vairs nebūtu tik biedējoši un nelaimīgi. [1]
Gliemežvāks nostāvēja manā kabatā līdz pat mājām, bet, kad vēlāk es uz to paskatījos, tas vairs nebija tāds kā agrāk. Vidū tam bija parādījies melns punkts, man šķita, ka es redzu bezgalību, kā ieskatoties akas dziļumā. [1]
Kad devos pie miera, man prātā ienāca doma. Likās, ka gliemežvāks ir pārņēmis manu dzīvi un sapņus. Es jautāju vējasievai, kas pie loga ar mani sarunājās: "Kāpēc tā, vai tiešām viens vienīgs gliemežvāks jūt un dzird manas domas un nejaukos nedarbinus? Vai viņš kļūs arvien melnāks un es pati arī?" …
