Prezidentālismā nav vērojama viena no varas atzatiem dominēšana, jo kā likumdevējs, tā prezidents var atsaukties uz tautas doto mandātu darboties tās vardā. Tas ir vecinājis visai striktu varas dalīšanas principa ievērosanu. Arī deļeģēšanas ķēde šai sistēmā ir īsāka nekā parlamentārismā. Vienlaikus varas dalīšanas insitucionālā realizēcija pakļauj prezidentālismu politisku krīžu briesmām vairāk nekā jebkuru citu sistēmu. Ka parlamentu, ta likumdevēju izraugās tauta tiešās vēlēšanās. Tas nozīmē, ka gan viens, gan otrs var atsaukties uz tautas pilnvarojumu darboties tās interesēs. Un tieši šis apstaklis var paralizēt abu institūciju sadarbību un lēmumu pienemšanu gadījumā, kad prezidenta pārstāvētais politiskais spēks ( vai spēku koalīcija) nav ieguvis vairākumu likumdevējā. Prezidentālisms neparedz neapstrīdamus institucionālus mehānismus šāda konflikta ātrai un efektīvai atrisināšanai.
Par prezidentālisma lielāko priekšrocību tiek uzskatīta izpildvaras stabilitāte, ko nosaka valsts prezidenta ievēlēšana uz noteiktu termiņu (4-7 gadi), kā arī visumā identificējamais vēlētāju dotais mandāts noteiktu politisko uzstādījumu sasniegšanai un darbības metožu izmantošanai.…
