-
Psiholoģijas vēstures aspekti un virzieni
| Nr. | Chapter | Page. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Psiholoģijas vēstures posmi | 4 |
| 1.2. | Pirmszinātniskais posms | 4 |
| 1.3. | Filozofiskais posms | 4 |
| 1.4. | Eksperimentu posms | 5 |
| 1.5. | Zinātniskais posms | 5 |
| 2. | Psiholoģijas vēsture un novirzieni | 5 |
| 2.2. | Strukturālisms | 5 |
| 2.3. | Funkcionālisms | 6 |
| 2.4. | Psihoanalīze | 7 |
| 2.5. | Geštaltpsiholoģija | 8 |
| 2.6. | Biheiviorisms | 9 |
| Secinājumi | 11 | |
| Bibliogrāfiskais saraksts | 12 |
Secinājumi
Katrā no laika posmiem, tika pētītas un izzinātas problēmas saistītas ar cilvēku psihi un uzvedību, lai arī daudzas “tā laika” teorijas, mūsdienās ir apgāztas(uzskatāmas par nepieņemamām, nepareizām) tomēr daudzas no tām tiek pielietotas vēl šodien un “100 gadu laikā ir krietni papildinātas, pārstrādātas un attīstījušās dažādos virzienos”(Dr. Cerava, D. 2017) Katrs no vēstures novirzieniem ir sniedzis pamatu mūsdienu psiholoģijā un bez katra iepriekšējā, manuprāt nebūtu iespējami nākošie novirzieni, jo tie kalpo kā bāze, un ir iespējams tos pētīt, “apgāzt” un pielietot dzīvē. Psiholoģijas vēsturē ir manām tendence attīstīties un pilnveidoties ļoti lēni, salīdzinot ar 21.g.s. (teorijas, tēzes, atvasinājumi un pilnveidojumi jau esošajiem virzieniem utt.). Skaidrojams tas varētu būt ar tehnoloģiju laikmetu progresu, jo šobrīd izvirzot kādu pamatotu teoriju, par psiholoģijas virzienu, metodi, u.c. to var publicēt internetā, tulkot un izplatīt visā pasaulē nekavējoties, un ja šim apgalvojumam būs piekritēji (kā Freidisti un citi) teorija tiks pielietota dzīvē, vai apspiesta un pilnveidota ļoti ātri. Agrīnā vēsturē tādas iespējas nebija, problēmas sagādāja valodas barjeras, piem. Krievijā izvirzītu teoriju un jau veiksmīgi praktizētu dzīvē, Ameriku varēja sasniegt, tik pēc gadiem(dēļ tulkošanas iespējām, komunikācijas iespējām, attālumiem). …
Psiholoģijas zinātne ir salīdzinoši jauna, jo patstāvīga, neatkarīga zinātne veidojās tikai 19.gadsimta beigās. Līdz tam diskusijas par cilvēka dabu ir atrodamas filozofijas ietvaros. Antīkajā laikmetā cilvēka psihiskā pasaule galvenokārt tika saistītas ar dvēseles esamību un funkcionēšanu. Antīkajā Grieķijā bija vairāki filozofi, kas centās skaidrot cilvēka dabu, tomēr kā svarīgākos psiholoģijas vēsturē min Platonu un Aristoteli. Platons bija Sokrāta skolnieks, kurš Atēnās izveidoja savu mācību centru, kuru nosauca par Akadēmiju. Saviem skolniekiem Platons mācīja par īpašu „ideju pasauli”, kas ir neredzama, atrodas kaut kur visumā, bet kurā mājo dvēseles – nemateriālas substances, kas, iemiesojoties cilvēka ķermenī, ļauj cilvēkam domāt un just. Viņš runāja arī par trim dvēseles līmeņiem – saprātīgo dvēseli (atrodas cilvēkam galvā, var pacelties līdz idejām), jūtošo dvēseli (atrodas sirdī un atbild par emocijām un pārdzīvojumiem) un pazudinošo (atbild par tieksmēm un instinktiem). Pie tam, katram cilvēkam šīs dvēseles daļas var būt dažādās proporcijās, un tas arī noteiks, vai cilvēks ir vairāk orientēts uz intelektuālu darbību, vai viņa rīcību diktē dziņas un tieksmes. Pēc cilvēka nāves dvēsele atgriežas „ ideju pasaulē”.
