Svarīgākais un izteiksmīgākais krājuma tēls ir „tu”. Manuprāt, tas ir kāds autoram, dzejoļa sarakstīšanas brīdi, svarīgs, no prāta neizmetams cilvēks. „Tev liekas-tālāk iet nav vērts”. „Slēpies tu, bet es būšu brīvs”. „Var notikt tā, ka nesatiek//Tevi neviens”. „Tu esi tāda viena”. Gandrīz katrā dzejolī parādās šis tēls. Blakus „tev” tēlam nostādīts arī „es” tēls. Rodas sajūta, ka tiem savā starpā ir mijiedarbība, it kā tie nespēj viens bez otra.”Es arī reiz tā apdedzinājos”, „es neesmu neprātīgs”, „es sēžu un gaidu” „slēpies tu, bet es būšu brīvs”. Blakus „es” un „tu” bieži parādās „lietus”. Tas rada noskaņu, pareizās sajūtas dzejas lasīšanai. „Neizžūs tavs lietus dārzs”, „Tā nav lijis”, „Tiem vienmēr jābūt tuvāk lietum,// Jāredz, kā tas dzimst”. Uzskatu, ka svarīgākie tēli pierāda manis izvirzīto versiju par to, kā jūtas liriskais „Es”.
Uzskatu, ka Mārtiņš Freimanis ir izcilākais 20.un 21.gadsimta dzejnieks. Viņam ir tik bagāta fantāzija. Freimanis spēj pacelties debesīs un nolaisties atpakaļ uz zemes. Es patiesi izbaudīju laiku, ko pavadīju kopā ar dzejoļu krājumu „Zālīte truša dvēselei”. Tā manī radīja pārdomas par galvenajām vērtībām dzīvē, par to, ka cilvēks jūtas patiesi laimīgs tikai tad, kad ir harmonijā ar sevi un mīlestību. Varbūt tieši mīlestība ir noslēpumainais „tu”. Tagad mēs katrs pats varam uzdot sev šo jautājumu, jo Mārtiņš tagad „spēlē septītajās debesīs”.
…
