Identitāte ir zināma saplūšana ar citiem, bet tā ir arī nosacījums un garants sava Es, savas individualitātes saglabāšanai un attīstīšanai.
Labs identitātes jēdziena raksturojums ir tāds, ka „no indivīda attīstības viedokļa mūsos uz visiem laikiem saglabājas visas „bijušās”, iepriekšējās vides, mēs nekad - pat ne kā jaundzimušie – nenonākam vidē kā būtnes bez iepriekšējas vides pieredzes.” Identitātes veidošanās pamati meklējami jau agrā bērnībā, – tas man saistās ar Freida un Boulbija teorijām, jo abi šie pētnieki uzsver bērnības nozīmi tālākajā cilvēka attīstībā. Arī Eriksons (balstās uz psihoanalītisko pieeju) pēta un domā ne tikai par jauniešiem, bet izveidojis savu psihosociālās attīstības modeli cilvēkam visas dzīves garumā. Interesanta ir viņa doma par to, ka atraušana no mātes krūts zīdainim veicina zaudējuma apziņu un bērns šajā brīdī nedrīkst būt šķirts arī no mātes klātbūtnes, jo tas savukārt var radīt hroniskas skumjas un infantilu depresiju, kā arī (kas ir būtiski) piešķirt depresīvu raksturu arī turpmākajai dzīvei.…
