-
Rūdolfa Blaumaņa noveles "Laimes klēpī" analīze
4. Skopums un mantkārība (rakstura īpašības)
Ieva saprotot, ka Lausks vēl ilgi dzīvos un ka viņai nesanāks otrreiz apprecēties, atkal
parādījās īgnums pret vecīti. Lausks neņēma ļaunā dažreiz pateiktos Ievas vārdus, jo redzēja, ka viņa pūlas un manta arī krājas. Bet ar laiku arī visa saime manīja, ka arī ēšana kļuva citāda. Iemesls bija tajā, ka Ieva bija sākusi skopoties un tā aizvien vairāk sāka kļuva mantkārīga. Un to pierāda arī citāts, “Pastāvīgi nodarbojoties ar krāšanu, taupīšanu un kopā vākšanu, viņai pēdīgi bij palicis par ieradumu visu, kas tai piederēja un nāca rokās, nolikt, glabāt, taupīt, vairot un atkal vairot, bez mērķa, bez iemesla
5. Spīts jeb spītīgums (rakstura īpašība)
Kad ravējot Ieva bija sagriezusies ar stikla gabaliņu, tā pirmajā dienā sāpes pilnībā
nebija manījusi, tikai naktīs tās kļuva asākas un nevēlējas saukt ārstu, bet Lausks uzstāja. Kad ārsts bija atbraucis un apskatījies roku un pirkstu, tad viņa sejas vaibsti sašķiebās, jo nebija labi. Viņš paskaidrojis visu situācijas nopietnību uzstāja, ka jābrauc roka griezt nost, jo asins saindēšanās vairs neapturēt. Bet Ieva iespītējās un teica, ka nekur nebraukšot, un vēl jo vairāk nevēlas neko dzirdēt par rokas griešanu, jo tā vēl ir pārāk jauna. Viņas spītība dārgi maksāja un pēc pāris dienām viņa gulēja zārkā...…
Pēc noveles izlasīšanas, radās iespaids, ka tās nosaukums ir ar ironisku nozīmi. Savā ziņā tas atspoguļo galvenās varones Ievas dzīves sākumu pēc precībām ar Lausku. Varētu likties, ka viņa bija ieguvusi dzīvē visu nepieciešamo, lai būtu laimīga jeb iesēdusies “laimes klēpī”, un ar lielām cerībām ticēja, ka tuvojas tas brīdis, kad viss Lauska īpašums nonāktu viņas rokās, un viņa kļūtu par bagātu saimnieci. Taču ar laiku viņa sāka saprast, ka vecītis nemaz nav tik vārgs, un vēl netaisās mirt. Tad nu viņas cerības kļūt laimīgai aizvien sarūk. Bet, ja runā par Lausku tad tieši viņš ir tas, kas visu šo laiku ir iesēdies “laimes klēpī” un sajūtas mīlēts un aprūpēts.
PDF formāts.

