Virza viņā redzēja savas dievinātās lauku patriarhālās sētas saimnieku valsts un tautas mērogā.” Tā uzskata H. Zariņš savā darbā „Atmiņas par E. Virzu”.
E. Virza Ulmanim ticēja. Viņš atbalstīja to un saskatīja lielu vadoni, kas nāk ar pārmaiņām, kuras Latvijai bija ļoti nepieciešamas. Jau ievads no E. Virzas grāmatas par K. Ulmani parāda, ka viņam ir citādāka nostāja, kā pārējiem, un ka viņš nepiekritīs tiem, kas teiks pretējo: „Šī grāmata ļaudīm nepatiksies, jo tā runā labu par cilvēku, kad daudz laba darījis savai tautai. Bet rakstīt par kādu un nesaredzēt viņā neko sliktu, nozīmē paņemt lasītājiem medu, kas dzērienu padara saldu. (..) Vecais režīms bija saīgušu cilvēku režīms. Šie ļaudis pat gulēt nedrīkstēja uz vieniem sāniem, baidīdamies, ka to neiztulko par vienpusību. Tāpēc viņi neprata ne lāga priecāties, ne lāga ienīst.”
Virza uzskatīja, ka Ulmanis ir savdabīga ar to, ka nekad neatkārtojas, ar viņu ir iespējams ilgi sarunāties un reizē sajust, ka viņš būs pateicis tikai mazumiņu no tā, ko varētu stāstīt. Viņš to salīdzina ar mākslas darbu, kur vienmēr slēpjas kāds simbolisms, reālā padziļinājums, kas to dara tik neizsmeļamu.
Darbā tiek aprakstīts arī, ka Ulmanis bija personība, kas zina, ko grib. Ka tā strāvo cauri visai viņa būtībai. Šī griba ir tas iemesls, no kā visi tik ļoti baidās viņa. „Prezidenta griba valda pār viņa lielo primitīvo dvēseli, lidodama pāri tai kā plats putns virs pirmatnējiem ūdeņiem, ņemdama no tās visus padomus. Šī dvēsele ir bezdibeņaina un šie padomi ir neizsmeļami. ”
…
