Eksistenciālisms (latīņu val. existentia – pastāvēšana) kā literatūras virziens pamatu rod tā filozofiskajā aizsākumā. Filozofiskajā domā eksistenciālisms noformējas 19.-20. gadsimtā, un to var iedalīt reliģiskajā (Karls Jasperss, Sērens Kirkegors, Nikolajs Berdjajevs) un ateistiskajā (Mārtins Heidegers, Albērs Kamī, Žans Pols Satrs) eksistenciālisms. Eksistenciālisti neatzīst racionālistisko filozofiju ar tai raksturīgo domājošā subjekta absolutizāciju un pievēršas cilvēka ikdienas pieredzei tās konkrētībā un unikalitātē, intelektuāli garīgās un tikumiski emocionālās struktūras nesadalot. Pretēji tīrās apziņas racionālistiskajām koncepcijām cilvēkam sava pasaulē „iemesta” indivīda situācija (piemēram, absolūtā absurda situācija Kamī „Mītā par Sīzifu”) jāapzinās „šeit un tagad”. …
