Viegla garīgā atpalicība

Garīgā atpalicība ir visas psihes, visas personības kā veseluma kvalitatīvās izmaiņas, kuras rodas centrālās nervu sistēmas organisko bojājumu dēļ(13,36).
Garīgā atpalicība ir nevis psihiska slimība, bet specifisks stāvoklis, kad bērna intelektuālo attīstību ierobežo noteikts centrālās nervu sistēmas funkcionēšanas līmenis. Garīgi atpalicis bērns var attīstīties un būt apmācīts, bet tikai savu bioloģisko iespēju robežās (14,61).
Jebkurai garīgai atpalicībai ir fizioloģisks pamats, ko izraisa ļoti liels patoloģisko faktoru skaits. Galvenā nozīme šeit ir smadzeņu bojājumam, kas veicina dažādu ķermeņa funkciju traucējumus. Ķermeņa simptomu un to cēloņu daudzveidība apgrūtina šo traucējumu sakārtošanu un to rašanās apstākļu noteikšanu. Tāpēc apmēram pusei bērniem un pusaudžiem ar garīgo atpalicību nevar noteikt diagnozi, kurai būtu skaidrs cēlonis(11,39).
Viegliem garīgās attīstības traucējumiem (F 70) raksturīga nepietiekama intelektuāla attīstība, viņu emocionālās un griba sadarbības īpatnības ir šķērslis mācīšanās iespējai vispārizglītojošajā skolā, bet viņi bieži vien daudz neatšķiras no citiem bērniem.
Bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem ir paliekoši intelektuālās darbības traucējumi, ko izraisa organiski galvas smadzeņu bojājumi vai nepietiekams CNS struktūru anatomiskais un funkcionālais briedums (9,33)
Noihoizera un Štainhauzera shēma ir vērsta uz klīnisko sindromu un speciālo psihopatoloģisko traucējumu identificēšanu, kuri tiek izskatīti saistībā ar to rašanās fāzēm, t.i. pirms un pēc piedzimšanas.…