Reiz dzīvoja ezītis. Ezītis kā ezītis…bet savādāks nekā citi. Ezītis bija labs. Tas, protams, nenozīmē, ka citi bija slikti, bet tomēr viņš bija labs. Ezītis nevēlējās citiem darīt ļaunu. Ezītis gribēja, lai apkārt būtu viss tikai labais un skaistais. Ezītis dzīvoja savā vientuļajā pasaulē – starp divām saulēm un diviem mākoņiem, starp sapņiem un nomodu, starp smiekliem un asarām. Ezītis dzīvoja savā mazā paradīzē, kur viss piederēja tikai viņam – ezītim.…
